"Laipni lūgta ģimenē," Nīna Vinčestere eleganti sniedz man savu manikirēto plaukstu. Es pieklājīgi smaidu un aplūkoju marmora grīdu. Šis darbs ir mana pēdējā iespēja visu sākt no jauna. Es varu izlikties par jebko. Taču drīz vien man nākas uzzināt, ka Vinčesteru noslēpumi ir daudz bīstamāki par manējiem. Katru dienu es tīru Vinčesteru skaisto māju. Izņemu viņu meitu no skolas. Gatavoju gardas maltītes visai ģimenei, bet pati ēdu vienatnē savā jumta stāva mazajā istabiņā. Es tikai vienreiz uzmēru Nīnas kleitu. Tikai lai sajustu, kā tas ir. Bet viņa uzzina... un tad es aptveru, ka manas istabas durvis bēniņos ir slēdzamas tikai no ārpuses. Un nu ir par vēlu. Bet es sevi mierinu: Vinčesteri nezina, kas es esmu patiesībā. Viņi nezina, uz ko esmu spējīga.