Šogad reizē ar Lieldienu olām atripos arī rotaļīgais 1. aprīlis, kad bez bēdas varēsim āzēt, iznest cauri, ķircināt, plēst un kaisīt jokus, dzīt ēverģēlības, špāsēties, smiet uz nebēdu, zoboties, vilkt uz zoba, taisīt pigorus, bārstīt asprātības un vēl daudz citu draiskulību. Maķenīt jāuzmanās ar ziņām TV un internetā, būs pastiprināti jāliek lietā medijpratības mākas, lai neiekristu 1. aprīļa izliktajās lamatās. Drukāto mediju plauktos humora un satīras izdevumus vairs neatrodam, tāpēc pāršķirstīsim agrāko gadu humora un satīras izdevumos.

1923. gada 1. aprīlī sāk iznākt neatkarīgs, bezpartejisks joku un zobgalību laikraksts “Pūcesspieģelis”, kas “iesāk savu gaitu 1. aprīlī t. i. dienā, kad visiem prāts nesas tikai uz pigoriem un godīgu cilvēku izāzēšanu. Tomēr lūdzam neuztraukties un ticēt, ka “Pūcesspieģeļis” nāk ar visai miermīlīgiem nolūkiem. “Pūcesspieģelis” nepieder ne pie vienas partijas, viņš grib būt pilnīgi neatkarīgs, bezpartejisks; viņš grib, lai viņu tikpat labi uzņemtu viskristīgākais nacionālists, kā viskreisākais sociālists.” Laikrakstu izdod literāts Kārlis Mellups, plašāk pazīstams ar pseidonīmu Dr. Pigors, kurš savas asās spalvas dēļ vairākkārt iesūdzēts par goda un cieņas aizskaršanu. Iespējams tiesāšanās pieredze viņam palīdzējusi vēlāk sakopot divas likumu grāmatas.

Mellups izdevis arī humoristiski satīriskus izdevumus “Rūgtās Drapes”, “Muša” un “Gurķis”, pat bijis gatavs dibināt “Lielā Gurķa Ordeni”.

Arī politiskais un sabiedriskais joku žurnāls “Satīrs” bija viens no Dr. Pigora ruporiem, lūdzot “visus ticēt, ka viņš nav nācis pasaulē, lai kristītu bērnus vienam otram politiskam līderim. Viņš iznāk pats saviem visai aprobežotiem materiāliem, bet stiprā pārliecībā, ka viņam nāks pretim tā lasītāju daļa, kurai apnikusi mūsu nelabojamo "humoristīgo" žurnālu vienīgā barība – plikums un dāmu apakšveļa. Šiten te, mūsu zemītē, pigori taču notiek ikdienas un visapkārt – mācīsimies skatīt tos.”

1922. gadā pie zobgaļiem atlido “Sikspārnis”, kas postulē: “Mīļie latvieši, mēs tak neesam tikai dziedātāju un teātra spēlētāju tauta, kā mums to mēģina iestāstīt, bet daudz vairāk esam jokudari un kūleņu metāji.  .. tā jau no daudz nostāstiem mēs zinām, sikspārņi mēdz naktī zirgus smīdināt, aplidojot tos un ar saviem spārniem kutinot viņiem ribas. Gadoties, kad lielāks bars sikspārņu uzbrūkot kādam kleperim, – tad tie viņu nokutinot uz nāvi. Nu mums, mīļie latvieši, dzīves priecīgā tauta, ir sava avīze, savas partijas, – humoristu – satīriķu partijas, un līdz ar to visas mūsu tautas orgāns.”

Vairāk nekā desmit gadus piedzīvo satīriskais mākslas žurnāls “Svari”.

Ilustrētu satīrisku rakstu krājums dzīvei un mākslai ar nosaukumu “Dadzis” iznāca jau 1912. gadā, bet tā mūžs nebija ilgs. 1931. gadā iznāca kārtējais “Dadzis”, kas solīja “būt kā sprunguls starp kājām visur tur, kur notiks šeftes un dažādas tumšas kombinācijas”, bet arī tas drīz nonīka. Pazīstamākais un ilgmūžīgākais no “Dadžiem” iznāca no 1957. gadā ar pārtraukumiem līdz pat 2008. gadam.

Iedvesmu jokošanai meklējiet: E-katalogā

Lai veselīgs un priecīgs aprīlis!