"Bērnudienas Komunālijā" ir jau piektā Zanes Daudziņas grāmata. Iepriekš autore lasītājiem piedāvāja vairāk akadēmisku literatūru, kā arī trauksmaino laiku dienasgrāmatas, bet šoreiz Zane Daudziņa dalījusies ar savām un vecāku bērnības atmiņām par dzīvi komunālajā dzīvoklī.

Rundāles pils muzejs ir izdevis pētnieces Kristīnes Budžes sarakstītu grāmatu "Gaismas ķērājas" par vēsturiskajām lustrām. Tajā īpaša uzmanība veltīta Rundāles pils muzeja kolekcijas vērtīgākajām stikla lustrām, bez kurām nav iedomājams Rundāles pils interjers. To izsmalcinātais siluets un daudzveidība piešķir ik telpai atšķirīgu noskaņu un pabeigtības sajūtu. Autorei ir izdevies lasītāju aizvest aizraujošā ceļojumā stikla lustru vēsturē.

Pirmā tibetiešu valodas mācību grāmata latviešu valodā! Tā ir piemērota gan pašmācībai, gan mācībām skolotāja vadībā iesācēju un vidējā līmenī. Grāmatas pirmā daļa sniedz ieskatu mūsdienu tibetiešu valodas (Lhasas dialekta) pamatos, otrajā daļā ietvertas sarunvalodas tēmas, bet trešajā daļā ir ieskats tibetiešu rakstu valodā. Nodarbības veidotas pēc iespējas daudzveidīgi, gramatika un teorija balstās uz vingrinājumiem, kā arī ir pievienoti apraksti par tibetiešu kultūras dzīves specifiskajām iezīmēm. Papildus efektīvākam mācību procesam pieejami audio ieraksti ar tibetiešu balsīm.

No 23. jūnija pārdomām: "Paštaisnums ir mans ienaidnieks. To ir viegli pamanīt citos, bet grūti atpazīt un pieņemt sevī. Pašapmierinātība vienkārši nozīmē to, ka esmu pārliecināts - man ir taisnība. Mēs uztveram kā pašsaprotamu to, ka nevaram kļūdīties. Turklāt tas nozīmē arī to, ka spriežam par citiem pēc tā, kas, mūsuprāt, ir pareizi. Tas nobloķē mūsu spēju uz sapratni un labsirdību. kā arī attaisno tādu īpašību klātbūtni pašos, ko uzskatām par neciešamām citos".

Anonīmie spēlmaņi - tas ir stāsts par to, kā viena cilvēka sapnis īstenojās ar daudzu citu cilvēku palīdzību. Mūsdienās šis sapnis ne tikai dzīvo, bet ir uzplaucis tālu pāri saviem necilajiem pirmssākumiem. Ar tā palīdzību tūkstošiem azartspēļu atkarīgo ir spējuši īstenot savus sapņus par normālu, veselīgu dzīvi.

Grāmata ir par porcelāna formām Latvijā un Eiropā no 19. gadsimta beigu posma līdz Padomju Savienības sākumam, uzsverot tieši Latvijas ražotāju produkciju un kā tās sasaucās ar notiekošo Eiropā. Uzsvars darbā ir likts uz Latvijas Kuzņecova un Jessen rūpnīcām. Tajā ir apkopotas vairāk kā 70 dažādas formas, kuras tikušas ražotas M.S. Kuzņecova un J.K.Jessen rūpnīcās un to oriģināli, kas attēloti vairāk kā 350 fotogrāfijās. Darbā ir iekļauta arī informācija par tirdzniecības namiem Latvijā, kā arī par J.K.Jessen ražotās produkcijas izplatību cara laika periodā.

Bagātīgi ilustrētais izdevums tapis kā muzeja izstādes katalogs, kurā pētāmas gan krāšņo dažādu laikaposmu vainagu fotogrāfijas un vēsturiskie attēli, gan pētnieciski raksti un speciāli izstādei rakstīta laikmetīgā dzeja. Grāmatā ietverta lielākā daļa muzeja kolekcijā esošo un izstādē eksponēto - apmēram 40 arheoloģisko un 100 etnogrāfisko vainagu. Pētnieciskajos rakstos pirmo reizi detalizēti sniegta informācija par to izgatavošanas un nēsāšanas tradīcijām, sākot no 6./7. gs. mijas līdz pat 19. gs. Aplūkoti arī restaurēšanas izaicinājumi, ar kādiem sastopas muzeja speciālisti, pūloties saudzīgi atjaunot vēsturisko priekšmetu sākotnējo izskatu. Vainagu veidošanā izmantotos materiālus un darināšanas prakses tuvāk ļauj iepazīt attēlos izceltās detaļas un fotopalielinājumi.

Iepazīsti Semu. Iepazīsti Nīšu. Divas sievietes, kuru dzīves ir pavisam atšķirīgas. Kad viņu ceļi krustojas, katrai radot gūzmu problēmu – ko iespējams atrisināt, vien atrodot pazudušas kurpes, – abām ir tikai viena izvēle, kas jāpiedzīvo ikvienai sievietei: turpināt ceļu vienai vai turēties kopā...

Dzejnieks Jānis Zeps ir savdabīgs liriķis, uzsveru - liriķis. Ir apbrīnas vērts, ka Jānis Zeps savu esamību, kurā ir daudz sāpju, spēj pārvērst gaismā. Viņa dzejoļos valda jūtas. Turklāt šīs jūtas nav egoistiskas un patmīlīgas, tās ir pievērstas cilvēkam vai notikumiem. Gan intīmiem, gan valsts mēroga. Tās paustas sakoptā, individuālā dzejas formā, tās netop plakātiskas, paviršas, didaktiskas. Jāņa Zepa savdabību vēl nosaka tas, ka autors saglabā savu individualitāti. Gribētos izcelt arī Jāņa dzejas savdabīgo ritmiku. Pieļauju, ka to nosaka vēlme neļauties, vēlme radīt no esības, no tās ilgām un sāpēm pozitīvu enerģiju. Jānis nepadodas. Man šķiet, lai kādu darbu darīdams, Jānis nepadodas. Arī dzejā. Novēlu katram sajust šo viņa spēcīgo, lirisko vitalitāti un smelties no tās. Viktors Avotiņš.

Dzejnieks Jānis Zeps ir savdabīgs liriķis, uzsveru - liriķis. Ir apbrīnas vērts, ka Jānis Zeps savu esamību, kurā ir daudz sāpju, spēj pārvērst gaismā. Viņa dzejoļos valda jūtas. Turklāt šīs jūtas nav egoistiskas un patmīlīgas, tās ir pievērstas cilvēkam vai notikumiem. Gan intīmiem, gan valsts mēroga. Tās paustas sakoptā, individuālā dzejas formā, tās netop plakātiskas, paviršas, didaktiskas. Jāņa Zepa savdabību vēl nosaka tas, ka autors saglabā savu individualitāti. Gribētos izcelt arī Jāņa dzejas savdabīgo ritmiku. Pieļauju, ka to nosaka vēlme neļauties, vēlme radīt no esības, no tās ilgām un sāpēm pozitīvu enerģiju. Jānis nepadodas. Man šķiet, lai kādu darbu darīdams, Jānis nepadodas. Arī dzejā. Novēlu katram sajust šo viņa spēcīgo, lirisko vitalitāti un smelties no tās. Viktors Avotiņš.

"Roberta Vilsona debijas krājuma saknes iedzītas plašā literatūras laukā - no klasikas un filozofijas tekstiem līdz latviešu laikmetīgajai dzejai - kā radniecīgi jāmin Marts Pujāts un Artis Ostups, taču Vilsona balss ir savrupa un spirgta. Grāmata lauž jaunu avangarda vilni, kura pacelto jautājumu mutulī jādomā par valodas sniegto iespēju slēpties, atklāties un mulsināt. Šie teksti satrauc, liek lauzīt galvu, pārdomāt labo un ļauno, citkārt smīdina, parāda spožu prātu, reizumis uzplaukst sirsnībā un ieved dārgumiem pilnā valodas labirintā."

Pētnieku grupa ir aplūkojusi gan Vācijas, gan Krievijas armijas būvētos un izmantotos dzelzceļu tīklus, aptverot visu Latvijas teritoriju, un lasītājam būs iespēja hronoloģiski un ģeogrāfiski izsekot un vizualizēt dzelzceļus, kurus uzbūvēja abas karojošās puses, kā arī uzzināt par dzelzceļu tīkla izmantošanu karadarbībā gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņu periodā. Pētījums ir balstīts plašā avotu un literatūras bāzē, kas ietver dokumentus, kartes un fotogrāfijas. Daudzi avoti ir unikāli un Latvijā izmantoti pirmo reizi. Literatūras un avotu apkopošana veikta sasaistē ar lauka pētījumiem apvidū, cenšoties dabā noteikt nereti vien īslaicīgi pastāvējušās karalauka dzelzceļu līnijas.

Toms Hazards ir tikko atgriezies Londonā, savas pagātnes pilsētā, lai noenkurotos un strādātu par vēstures skolotāju. Jau pirmajā darba dienā viņš iepazīstas ar valdzinošo franču valodas skolotāju, kurai, šķiet, arī viņš nav vienaldzīgs. Taču Tomu saista kāds noslēpums: lai gan viņš izskatās kā jebkurš četrdesmitgadnieks, patiesībā ir dzimis 1581. gadā. Savādas “slimības” dēļ Toms dzīvo gadsimtiem ilgi. Šekspīra laika Anglija, Džeimsa Kuka ekspedīcijas, džeza ēra Parīzē, pasaules kari – to visu viņš ir pieredzējis. Vienmēr mainījis savu identitāti, lai paliktu dzīvs. Tagad Toms vēlas tikai vienu – parastu, ikdienišķu dzīvi. Diemžēl viņam ir jāievēro viens noteikums: neiemīlēties. Nu Tomam reizi par visām reizēm nāksies izlemt – palikt iesprostotam pagātnē vai beidzot sākt dzīvot tagadnē.

"Ja vien kāds prastu palūkoties uz mums no augšas, tad ieraudzītu, ka pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un ļoti nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi...".

Grāmata ir līdz šim pilnvērtīgākais populārzinātniskais izdevums paleoģeogrāfijā latviešu valodā. Grāmata saistošā valodā sniedz priekšstatu par galvenajiem ģeoloģiskās un paleoģeoloģiskās pagātnes notikumiem Zemes pēdējā garākajā vēstures posmā - fanerozoja eonā. Lasītājs gūs priekšstatu par fanerozoja katram laika periodam raksturīgākajiem ģeoloģiskajiem notikumiem un dzīvo organismu sugām, vadfosilijām un vides apstākļiem. Tekstā argumentēti skaidrots par dzīvo organismu sabiedrību "lēcienveidīgo" attīstību - gan uzplaukumu, gan izmiršanu. Ar raksturīgiem piemēriem tiek arī ieskicētas izmaiņas no cilvēka dzīvošanas saskaņā ar dabu līdz tā nelabvēlīgai lokālai, reģionālai un pat globālai ietekmei.

Pagātne, dzimtas vēsture pavada katru. Bērnībā un jaunos gados cilvēks pamatoti vairāk ir aizņemts ar izdzīvošanu un pieaugšanu savā vidē un savā laikā. Sasniedzot zināmu briedumu, pagātne paradoksālā kārtā pienāk tuvāk, jo tā ir bijusi tuva cilvēka dzīve. Jaunciems ir autores vecvecāku ģimenes ligzda, viņas tēva bērnības zeme. Visi grāmatas personāži ir īsti, tāpat kā notikumi Jaunciemā 20. gs. pirmajā pusē. Par Jaunciema uzplaukumu ir jāpateicas uzņēmējam-­mecenātam Jānim Mīlmanim (1870–1944), kurš saprata lielo dzīves likumību, ka bagāts cilvēks ir nevis tāds, kurš tikai ņem, bet arī tāds, kurš dod. Līdzīgs “Ziemeļblāzmai” būtu viņa iecerētais kultūras nams “Vakarblāzma”. Diemžēl poli­tisko notikumu dēļ iecere nerealizējās. Mūsdienās Rīgā neatradīsiet pat Jāņa Mīlmaņa vārdā nosauktu ielu.

Marta ļoti gaidīja mazo māsiņu. Taču, kad bēbis ierodas mājās, Marta vairs nemaz nav priecīga. Vai bēbi var atdot atpakaļ? Vai tētis un mamma kādreiz būs atkal tikai Martai? Psiholoģe Vita Kalniņa ir sarakstījusi Latvijā populārās grāmatas vecākiem "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" un "Niķu nav!". "Mūsu mājās dzīvo bēbis" ir viņas pirmā grāmata bērniem un viņu vecākiem par mazā brāļa vai māsas ienākšanu ģimenē.

Japāņu dzīvesstila konsultantes Marijas Kondo radītā mājas – un dzīves – sakārtošanas metode izraisīja īstu sensāciju visā pasaulē. Viņa to aprakstīja grāmatā “Kārtības maģija”, kas uzreiz kļuva par starptautisku bestselleru. “Radīt prieku” ir ilustrēta rokasgrāmata, kurā autore uzskatāmi izskaidro, kā visefektīvāk izmantot slaveno KonMari metodi, piepildot mājokli – un dzīvi – ar prieku. Seši Kondo sakārtošanas pamatprincipi ir: · apņemies sakārtot, · iztēlojies savu ideālo dzīvesstilu, · vispirms izmet nederīgo, · kārto pēc kategorijas, nevis pēc atrašanās vietas, · ievēro pareizu kārtošanas secību, · vienmēr jautā sev, vai manta, ko turi rokās, rada prieku. Grāmatā “Radīt prieku” soli pa solim zīmējumos un shēmās parādīts, kā organizēt, kārtot un locīt visu, kas mājās organizējams, kārtojams un lokāms, kā izvēlēties, kurus priekšmetus paturēt, bet no kuriem labāk atbrīvoties, ja jūsu mērķis ir mājās – un dzīvē – radīt prieku.

Trīs sievietes. Atkalredzēšanās. Noslēpumi, kuri beidzot tiks atklāti… Citronkoku un bugenvileju ieskauta villa Dolce Vita ir laika zoba skarta māja Amalfi piekrastē, tā atrodas uz klints, kuras piekājē mirdz pasakaini zilie jūras ūdeņi. Kimberlija, Kolete un Enija - katra no citas valsts - ir ieradušās Itālijā dažādu iemeslu pēc. Liktenis saved viņas kopā šajā villā, un visas cieši sadraudzējas. Ir pagājuši vairāki gadi. Kimberlija ir pārvērtusi šo pussabrukušo ēku par izsmalcinātu atpūtas centru un ielūgusi draudzenes uz atklāšanas pasākumu, lai kopā nosvinētu panākumus. Draudzība nav izplēnējusi, prieks par atkalredzēšanos ir liels, tomēr pagātnē glabātie noslēpumi pakāpeniski nāk gaismā. Turklāt ne visi priecājas par to, ka senās draudzenes atkal ir kopā. Katrai draudzenei nāksies ieskatīties acīs patiesībai, lai beidzot atrastu īstu laimi un pilnībā izbaudītu saldo dzīvi.

Žans Roskofs, nesen šķīries un pensionējies pasniedzējs, ir uzrakstījis grāmatu par maz zināmu amerikāņu dzejnieku Robertu Vilovu, kurš pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā no Amerikas emigrējis uz Franciju un pat sācis dzejot franciski. Grāmatu izdod neliela izdevniecība, un šāda veida darbi parasti neizraisa kritikas lavīnas. Bet ja nu izrādās, ka dzejnieka dzīvesgājums glabā kādu noslēpumu, par kuru lasītājs līdz ar Žanu Roskofu uzzina tikai pēdējās lappusēs? Romantiskais un panaivais Žans krīt nežēlastībā un saņem, viņaprāt, nepamatotus pārmetumus. Viņš taču jaunībā bija aktīvi cīnījies par cilvēktiesībām, bet tagad tiek apsūdzēts rasismā, lai gan viņa uzskati nav mainījušies.

Par neapdzīvoto Nakts māju klīst daudz nostāstu. Kad četrpadsmit gadus vecais Ričards ievācas pie saviem radiniekiem mazās Belentainas pilsētiņas nomalē, viņš uzzina aizraujošos stāstus. Kādā rudens vakarā Ričards un viņa draugs Toms piezvana uz Nakts māju no telefona būdiņas. Pēc tam neviens netic Ričardam, kad viņš stāsta, ka Tomu apēda telefona klausule. Ričards pierunā kādu citu skolasbiedru palīdzēt viņam noskaidrot, kas notiek Nakts mājā, bet arī šis zēns pazūd, un jau tā vientuļais Ričards paliek pavisam viens. Viņam tic tikai Kārena – klases populārā dumpiniece, kurā viņš ir iemīlējies. “Nakts māja” ir romāns par vientulību, drosmi, ļaunumu, draudzību, bojāeju un cerību. Par to, ko mēs varam un ko nevaram saskatīt. Tas ir stāsts par tumšo māju vēl tumšākajā mežā.

1979. gads. Tā ir neapmierinātības un streiku piepildīta ziema, un Alija Bērnsa cer uz pirmo lielo sensāciju. Laikraksta ziņu redakcijā ir ļoti maz sieviešu, un viņai ir nepieciešams kaut kas patiesi eksplozīvs, lai vīriešu klubiņš viņu uztvertu nopietni. Drīz Alija ar kolēģi žurnālistu Deniju Salivanu atmasko respektablās Skotijas sabiedrības kriminālo pavēderi, riskējot iedzīvoties ietekmīgos ienaidniekos, bet Alija nav apturama. Kad viņa uzzina par pašmāju nacionāļu teroristu ieplānotajiem draudiem, Alija izdomā plānu, kā iefiltrēties grupā, lai nodrošinātu savu atpazīstamību žurnālistu aprindās. Tomēr viņa ir sieviete vīriešu pasaulē, un nepareizi sperts solis var kļūt liktenīgs...

Saimons ir cienījams jurisprudences profesors, Vikija palīdz vardarbībā cietušām sievietēm. Bet viens ir skaidrs – absolūti nekas nav tā, kā izskatās. Tad notiek pirmā slepkavība turīgās, mierīgās un klusās Greisvilidžas vēsturē – piepilsētas savrupnamā tiek atrasts skaistas un bagātas sievietes līķis –, un Saimona un Vikijas noslēpumi pamazām nāk gaismā. Galvu reibinoša slepena dēka. Trasta konts ar divdesmit vienu miljonu dolāru. Pārdesmit gadus krātas dusmas un apsēstība ar vēlmi atriebties. Ja visi melo, tad kurš kuru patiesībā krāpj? Šai romānā esiet gatavi apšaubīt pilnīgi visu, ko domājaties zinām!

Aidens Tomass ir strādīgs ģimenes cilvēks, pilsētas vietējo iedzīvotāju labi ieredzēts. Viņš ir no tiem, kam vienmēr atrodas kāds labs vārds, ko katram pateikt. Vienlaikus viņš ir arī cilvēku nolaupītājs un sērijslepkava, kurš jau ir nogalinājis astoņas sievietes. Un devītā, kuru viņš dēvē par Reičelu, šobrīd ir ieslodzīta viņa šķūnī. Kad nomirst Aidena sieva, viņam ar meitu nākas pārcelties, un Reičela uzprasās viņam līdzi. Viņš domā, ka pēc pieciem ieslodzījumā pavadītajiem gadiem Reičelai nebūs drosmes bēgšanai. Tomēr Reičela ir izdzīvotāja un cīnītāja. Kad Emīlija, vietējā restorāna īpašniece, ieskatās pievilcīgajā atraitnī, viņa nokļūst bīstami tuvu Aidena šausminošajam noslēpumam.

Un te nu viņi visi ir — manis izloloti un iemīlēti šī stāsta dalībnieki. Es viņus nemeklēju, viņi atnāca paši un paši atrada lapaspusi, kurā pieslēgties ar savu dzīves stāstu. Katram tas ir atšķirīgs, bet tomēr ir arī kas kopīgs – viņi nav vai tikai daļēji ir baudījuši abu vecāku mīlestību. Katrs ir turējis zemeslodi plecos, reizēm ļimstot un slāpstot pēc dzīvotgribas. Bet, ja tā padomā, vai maz ir kāds cilvēks šajā Dieva pasaulītē, kas nebūtu savu reizi turējis zemeslodi plecos? Kā mirdzošas gaismas stari no sākuma līdz pēdējai lapaspusei viņu dzīves caurvij mīlestība. Nu kā tad bez tās? Bez mīlestības nedzīvojiet… — tie ir patiesi vārdi, un pie tiem turas visi šīs grāmatas varoņi. Vēl man jāpiebilst — šī grāmata nav vēstures enciklopēdija un es esmu vienā otrā epizodē atļāvusies visiem zināmo nomainīt uz sev vēlamo, kā liek mana sirds. Un tur nu neko nevar padarīt.

Ar privātdetektīvu Kormoranu Straiku sazinās noraizējies tēvs, kura dēls Vils ir pievienojies reliģiskai sektai dziļi Norfolkas laukos. No pirmā acu uzmetiena Universālā Cilvēces baznīca šķiet miermīlīga organizācija, kas cenšas padarīt pasauli labāku. Tomēr Straiks drīz vien atklāj, ka aiz šīs fasādes tiek slēpts dziļš ļaunums un neizskaidroti nāves gadījumi. Lai mēģinātu izpestīt Vilu, Straika biznesa partnere Robina Ellakota nolemj iefiltrēties sektā un dodas uz Norfolku, kur slepeni iedzīvojas starp baznīcas locekļiem. Taču, to darot, viņa nenojauš, kādas briesmas viņu gaida un ko šis uzdevums no viņas prasīs...

Kam tu vari uzticēties pasaulē, kurā valda bailes? Kristians dzīvo valstī, kurā valda represijas un tirānisks diktators. 17 gadu vecumā viņš sapņo par brīvību, vēlas studēt filozofiju un rakstīt dzeju, taču valsts kontrolē visu, ko viņš dara, saka un pat domā. Vai šajā pastāvīgu aizdomu gaisotnē viņš var uzticēties savam labākajam draugam, meitenei, ģimenei? Kad Kristianu sāk šantažēt slepenais dienests, viņš nonāk neiespējamas izvēles priekšā. Vai viņš nodos savus tuvākos cilvēkus – vai pretosies, riskējot ar viņu dzīvību? Kādu cenu tu maksātu par brīvību? Rūta Šepetis meistarīgi portretē tumšu, aizmirstu vēstures nostūri: Rumāniju un Bukaresti 1989. gada ziemā. Fokusējoties uz vienu stāstītāja balsi – septiņpadsmitgadīgo Kristianu Floresku –, autore spilgti ataino bailes un nedrošību, ko rumāņi piedzīvoja Čaušesku valdīšanas pēdējos mēnešos. Notikumu līkloči nezaudē spriedzi līdz pašām romāna beigām.

Iepazīstieties ar stāstu varoņiem, starp kuriem sastopami gan pieaugušie un bērni, gan dzīvnieki un priekšmeti. Stāsti atklāj autores prasmi iedziļināties cilvēku attiecībās un iekšējos pārdzīvojumos, viņas mīlestību pret dabu un dzīvi. Lasītājus patīkami pārsteigs tēlainā, interesantiem izteiksmes līdzekļiem bagātā valoda un atziņas, kas tuvas daudziem.

21. gadsimta sākums. Autoritāra valsts kara priekšnojautās. Eksistenciālu baiļu un depresijas mākts, Arnolds galīgi nejūtas kā dzīves saimnieks, kaut gan ir apveltīts ar gaišu galvu un centīgu dabu. Tikmēr sabiedrība jūk prātā. Vara tiek klāt visiem, un ierēdņi grib reģistrēt iesaukumam katru. Katastrofa kļūst nenovēršama, kad sauklis "Katram būs savs karš" un propagandas opija pīpes aizdzen masas uz slaktiņu. Romāns ir realitātes absurda izspēle, kurā pa solim atklājas, ka visbīstamākais birokrāts un tā vilkatīgais iemiesojums korumpants patiesībā smeļ spēku pašā indivīdā, kurš no tā visa tik ļoti baidās. Autora pirmais daiļdarbs tapis, ļaujoties kārdinājumam izkļūt ārpus akadēmiskās rakstības rāmjiem, veidot vidi un situācijas, kurām robežas ir tikai paša fantāzija.

Gabriela Garsijas Markesa jaunatklātais romāns “Tiksimies augustā” pirmpublicējumu grāmatā piedzīvo desmit gadus pēc autora nāves un ļauj mums vēlreiz sadzirdēt iemīļoto un unikālo autora balsi. Pavadot saulainas stundas pie mierīgajiem lagūnas ūdeņiem, Ana Magdalēna Baha vēro vīriešus viesnīcas bārā. Laimīgi precējusies, viņa vada saskanīgu ģimenes dzīvi – it nekā, par ko sūdzēties vai no kā bēgt. Tomēr katru gadu 16. augustā Ana Magdalēna ir šeit, uz salas Karību jūrā, lai apmeklētu mātes kapu un uz vienu nakti ļautos piedzīvojumam ar katrreiz citu mīļāko. Tveices, salsas un bolero piesātinātie vakari, kuros sieviete ļaujas sekot savām alkām, ved viņu aizvien tuvāk pašas sievišķajai būtībai un savā ziņā arī arhetipiskajai saiknei ar māti. “Tiksimies augustā” ir grāmata, ko izlasīt vienā elpas vilcienā, lai vēlreiz sastaptos ar izcilo autoru ikdienišķi trauslās realitātes mijiedarbībā ar maģiski pravietisko. Dzīves mirklīgums, alkas baudīt un mīlēt – meditatīva un jutekliska himna dzīvei un reizē aicinājums uz dziļākām pārdomām.

Monogrāfija ir Jura Bojāra VI grāmata par starptautiskajām publiskajām tiesībām. Tā ir pirmā tik apjomīgā starpdisciplīnu monogrāfija starptautisko investīciju tematikā, aptverot kā starptautisko investīciju teoriju, politiku, ekonomiku, tā arī to tiesību regulējumu. Paredzēta kā pieredzējušiem zinātniekiem, tā praktizējošiem juristiem, augstāko mācību iestāžu juridisko un ekonomikas fakultāšu studentiem, maģistrantiem, doktorantiem, kā arī Latvijas diplomātiem, baņķieriem, starptautisko investīciju organizatoriem, komersantiem un viņus apkalpojošiem juristiem. Tomēr šīs monogrāfijas pilnīgai izpratnei ir nepieciešamas priekšzināšanas starptautiskās ekonomikas un starptautisko tiesību (ieskaitot Eiropas tiesības) un starptautiskās politikas vismaz bakalaura grāda līmenī. Tās var gūt J. Bojāra iepriekšējās piecās monogrāfijās, kas veltītas starptautiskajām publiskajām tiesībām.

Dramatiska dzimtas sāga ar laimīgām beigām. Līčaines kultūras dzīves vadītāja Līga pēc divdesmit šķietami laimīgiem kopdzīves gadiem attopas sasistas siles priekšā – vīrs viņu pametis divreiz jaunākas vieglprātīgas uzvedības skuķes dēļ, atstājot uz Līgas pleciem rūpes par sešiem bērniem, slimo vīramāti un mājām, par kurām cieminieki mēļo – tās esot nolādētas, neviens tajās nespējot būt laimīgs. Pamazām atklājas rūpīgi glabāti noslēpumi. Izrādās, Rasiņās pirms simt piecdesmit gadiem pastrādāts ļauns grēka darbs, uzveļot dzimtas nākamajām paaudzēm atbildību par trīs nevainīgu upuru nāvēm. Vēlākajos gados te notikušas vairākas traģēdijas, kuru atbalsis jūtamas joprojām. Vai Līgas bērniem jāmaksā par seniem grēkiem? Vai viņa spēs samierināt pagātni ar nākotni?

Sirdi plosoša un humora pilna autobiogrāfija, kurā kanāla Nickelodeon zvaigzne Dženeta Makkērdija atklāj, ko nozīmē būt aktierim bērnam. Dženetas stāsts ir par cīņu ar ēšanas traucējumiem un atkarību, kā arī sarežģītajām attiecībām ar valdonīgo māti un to, kā Dženeta dzīves grožus ņem savās rokās. Dženetai Makkērdijai bija tikai seši gadi, kad viņa devās uz pirmo noklausīšanos kā topošā aktrise. Viņas mammas Debras kvēlākais sapnis bija, lai vienīgā meita kļūtu par zvaigzni, savukārt Dženeta bija gatava darīt visu, lai tikai darītu mammu laimīgu. Meitene paklausīgi ķērās pie Debras ierosinātās “kaloriju ierobežošanas” metodes, ēdot, cik vien maz iespējams un sveroties piecas reizes dienā. Viņa pārcieta iespaidīgas mājās veiktas skaistuma pārvērtības, klausoties tādos mammas komentāros kā: “Tavas skropstas ir neredzamas, saproti? Vai tev šķiet, ka Dakota Feninga savējās nekrāso?” Mamma vannoja Dženetu līdz pat 16 gadu vecumam, un meitene bija spiesta atrādīt savas dienasgrāmatas, e-pasta saraksti un dalīties ar viņu visos ienākumos. Grāmatā Priecājos, ka mana mamma nomira Dženeta iedziļinās katrā notikuma detaļā, atklājot, kas notiek, kad ilgi lolotais sapnis visbeidzot piepildās. Kad Dženeta tiek pie lomas kanāla Nickelodeon jaunajā seriālā “iKārlija”, viņa pēkšņi kļūst necerēti slavena. Mamma ir sajūsmā – viņa sazinās ar fanu klubu moderatoriem un veido ciešas attiecības ar paparaci. Tikmēr Dženetā pastiprinās trauksme, kauns un riebums pašai pret sevi, kas pārvēršas ēšanas traucējumos, atkarībā un virknē neveselīgu attiecību. Drīz pēc tam, kad Dženeta kopā ar dziedātāju Arianu Grandi tiek pie sava seriāla “Sema un Keta”, no vēža mirst Dženetas mamma, un meitenes problēmas tikai pasliktinās. Visbeidzot Dženetas ceļš aizved pie psihoterapijas. Viņa pārtrauc filmēties, sāk atveseļoties un pirmo reizi aptver, kas ir tas, ko patiesi vēlas no dzīves. "Priecājos, ka mana mamma nomira" ir atsvaidzinoši vaļsirdīgs un tumša humora caurstrāvots stāsts par izturību, neatkarību un mazajiem ikdienas prieciņiem, ko dod iespēja pašam izmazgāt savus matus.

Dievu mežs! - tā šo vietiņu jau izsenis dēvēja ļaudis. 1939. gadā Dievu mežs pēkšņi atdzīvojās, iešņācās, iemudžējās, it kā tanī būtu atgriezušies senlaiku dievi... Nē - nekādi dievi šeit neatgriezās: šeit apmetās pilsoņi, velniem līdzīgi radījumi. Savā atmiņu grāmatā lietuviešu rakstnieks Balis Sroga atklājis piedzīvoto nacistu Štuthofas koncentrācijas nometnē, uz kuru viņš kopā ar citiem lietuviešu inteliģences pārstāvjiem par nepakļaušanos nacistiskajam režīmam tika nosūtīts 1943. gada martā un kurā pavadīja 2 gadus. Cilvēks, nokļuvis zvēriskā vidē, pašsaglabāšanās instinkta dzīts, pat pats nepamana, ka viņu ierauj zvēriskuma šausmās. Ļoti iespējams, ka nometnē visdrausmīgākais ir šis cilvēka psihiskais stāvoklis. Stāvoklis, kad neizbēgami izgaist viss, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu, humānismu, tuvākā mīlestību.

Kādā septembra rītā pensionāre Tince Daldere tiek atrasta mirusi, nav izskaidrojuma vienīgi apstāklim, kāpēc aizbultētas durvis kūtij, kurā sieviete saļimusi. Dienu vēlāk gāzes noplūdes dēļ nodeg Norberta Purviņa saimniecības ēka. Abi notikumi šķiet savstarpēji nesaistīti negadījumi, tomēr kriminālpolicijas vecākajam inspektoram Evertam Brāzmam tā nešķiet. Aizdomas pastiprinās, kad viņa draudzene, bāriņtiesas juriste Ulla Jūrmalniece, meklējot jaunus audžuvecākus Dalderes mājā dzīvojušajai piecgadniecei Vanesai, atklāj tumšus noslēpumus abu cietušo pagātnē... Romāns, kas izšķetina mums blakus eksistējošā ļaunuma ceļus un takas, vienlaikus atjaunojot ticību cilvēcībai un labā pārsvaram pār ļauno.

Hēge Būmane Grundešēna ir norvēģu juriste, pasniedzēja un grāmatu autore, kura kopā ar dzīvesbiedru norvēģu politiķi Arvīdu Grundešēnu kļuva par liecinieci Baltijas valstu neatkarības cīņai Padomju Savienībā. Interesējoties par šo valstu vēsturisko identitāti un turpmāko ceļu, autore ir uzklausījusi cilvēku dzīvesstāstus un skatījusi Baltijas, īpaši Latvijas, kultūras vēstures īpašās attiecības ar Norvēģiju 20. gadsimta kontekstā. Tie ir stāsti par Kārļa Skalbes un Raiņa braucieniem uz Norvēģiju, Latvijas goda konsula Artūra Vanaga diplotāmiskajiem panākumiem, pasaulslavenā filmu reportiera Jāņa (Džona) Doreda piedzīvojumiem, igauņu disidenta Marta Niklusa likteni un daudzām citām arī pašiem baltiešiem nozīmīgām, bet mazāk zināmām personām un notikumiem, ko autore pasniedz norvēģu redzes leņķī.

Jau ar grāmatas pirmajām lappusēm mūs pārņem savā varā gan Piebalgas, gan Latvijas, gan arī plašs pasaules vēstures un cilvēcības redzējums. Turklāt tas ir paveikts ar dokumentos rodamu faktu neapstrīdamo spēku, jo dokumentalitāte it visā ir īstenota gan kā metode, gan kā princips. Ilzes Būmanes veidotā grāmata ir kā enciklopēdisks uzziņu krājums, kurā Artura Krūmiņa dzīves pieredze izgaismo gan latviešu tautai kopīgo kultūras vēstures ainu, gan dziļi individuālo un unikālo.

Spēja un aicinājums sarežģītas lietas un procesus skaidrot vienkāršā un, kas vēl svarīgāk, praksē pielietojamā veidā pavisam noteikti ir viens no Mārča Auziņa trumpjiem. Neatkarīgi no profesijas vai darbības sfēras šīs populārzinātniskās esejas iedvesmo, vienlaicīgi veicinot izpratni par pasaulē notiekošo procesu korelāciju. Nešaubos, ka katram interesentam šis būs jaunām atklāsmēm bagāts lasīšanas process!

Hostas varētu saukt par modes augu - nu jau tās tiek visai plaši izmantotas ne tikai kapos ("kapu puķes!"), bet arī dažādos dārzos un apstādījumos. Daudzviet pasaulē notiek aktīva šo augu selekcija, lai radītu jaunas šķirnes. Taču kas gan ir šie augi, ko dažkārt, it īpaši ārzemnieki, mēdz saukt arī par funkijām. Grāmata stāsta par hostu "atklāšanas" vēsturi, ceļu no Japānas līdz Eiropai, audzēšanas īpatnībām, lielo šķirņu daudzveidību un izmantošanas iespējām. Tā ir viegli lasāma un satur dažādos aspektos interesantāko un atzinību guvušo šķirņu sarakstus, Latvijas audzētāju viedokļus, kā arī daudz praktisku padomu.

Rundāles pils rožu dārzs ir ne tikai dekoratīvs, bet arī izglītojošs - tajā vienkopus aug dažādu valstu rozes, liecinot par mūsdienu selekcijas tendencēm un sasniegumiem. Ne visiem rožu mīļotājiem taču ir iespējams ceļojumos iepazīt citu zemju selekcionāru darbu. Anotācijas sniedz īsas ziņas par katras šķirnes selekcionēšanas gadu, autoru un valsti, savukārt sugu rozēm norādīts atklāšanas vai aprakstīšanas gads un vieta (Lauma Lancmane).

Kad skaista topošā rakstniece ienāk grāmatu veikalā, kur strādā Džo Goldbergs, viņš skaidri zina, kas jādara. Jānoskata svešinieces vārds uz viņas kredītkartes un jāieraksta interneta meklētājā. Izrādās, Ņujorkā ir tikai viena Ginevjera Beka, turklāt viņas feisbuka profils ir visiem pieejams un viņa par katru sīkumu raksta tviterī, tādējādi atklājot Džo visu, ko viņš vēlas zināt – draugi viņu sauc par Beku, viņa mācās Brauna universitātē, dzīvo Bankstrītā un šovakar dosies uz bāru Bruklinā, kur abiem būs iespēja “nejauši” satikties… Vai Bekai būtu jābaidās?.

Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā - 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām. Romāna kolorītie personāži un kinematogrāfiski spilgtais stāstījums, kas balstās ne tik daudz vēsturiskā faktoloģijā, cik autora dzīvajā iztēlē, atklāj neierastu un pārsteidzošu vācbaltiskās Vidzemes ainavu

Kanta vārdu mēdz saistīt ar trim kritikām: "Tīrā prāta kritika" (1781), "Praktiskā prāta kritika" (1788), "Spriestspējas kritika" (1790). Zinātājiem nav svešs fakts, ka šie darbi pirmo reizi publicēti Rīgā un Liepājā. Kantam ir arī darbs "Mūžīgu mieru" (1795), kas ilgstoši ļāvis runāt par Kantu kā miera ētikas izstrādātāju. Turklāt šādi visai bieži nav pamanīts, ka darbs "Mūžīgu mieru" sabalsojas ar traktātu "Tikumu metafizika" (1797) un ne mazāk svarīgo tekstu "Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības" (1797). Ņemot to visu vērā, var teikt, ka Kants ir aizsācis mūsdienās tik svarīgo kara ētiku un vienīgi nav uzrakstījis darbu "Tīrā kara kritika".

1941. gada 14. jūnija deportāciju norisi un traģisko cīņu par izdzīvošanu Sibīrijā dienasgrāmatas formā zīmējumos attēlojis 16 gadus vecs zēns Daumants Birznieks. Grāmatā publicētie zīmējumi ir spilgta liecība par noziegumu pret cilvēci, kas īstenots pret Baltijas valstu iedzīvotājiem 20. gadsimta 40. gados un atstājis traģiskas pēdas vairākās paaudzēs. Izdevums iznāk laikā, kad Eiropas austrumos atkal notiek karadarbība un tūkstošiem bērnu ir deportēti nezināmā virzienā Krievijā. Grāmatas atvēršana notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā kā atgādinājums, cik ļoti svarīgi tieši šobrīd sargāt mūsu valsts neatkarību, demokrātiskās vērtības un brīvību.

Šo Otrā pasaules kara stāstu apkopojumu esmu veltījis par piemiņu manam tēvam Vilim Sniķerim un pusbrālim Romanam Sniķerim, kuri tika nobendēti Padomju Savienības nāves nometnēs laikā no 1942. līdz 1944. gadam. Vienmēr esmu uzskatījis, ka latviešu leģionāri un citi latviešu karavīri, kuri cīnījās vācu armijas pusē pret Sarkano armiju un padomju čekistiem, atrieba tos daudzos tūkstošus Latvijas pilsoņu, kuri tika noslepkavoti vai izsūtīti uz Krievijas tālo ziemeļu nometnēm 1941. gadā.

Antropoloģijas doktore Vieda Skultāne ir starptautiski pazīstama latviešu sociālantropoloģe, mutvārdu vēstures pētniece, kurai ir nenovērtējama loma latviešu socioloģijas un atropoloģijas zinātņu nozares atdzimšanā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Ar viņas atbalstu izveidotās mutvārdu vēstures pētnieku grupas pētījumi palīdzējuši veidot izpratni par dzīvesstāstiem kā vērtīgu resursu vēstures un sabiedrības pētījumos Latvijā. Šoreiz viņa pievērsusies pati savas dzimtas stāstam, izvētījot gan personiskās atmiņas, gan citu ģimenes locekļu atmiņu pierakstus. Rezultātā tapušie dzimtas pētījumi ir spilgts mutvārdu vēstures paraugs, dzīva, svarīga liecība par latviešu likteņgaitām, sākot no 19. gs. vidus līdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumam, kad autore atsāka darboties dzimtenē.

Fernandu Pesoas "Nemiera grāmata" ir nozīmīgs 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis, poētiska dzejproza, kas aptver aforistiskas piezīmes, pierakstus, dienasgrāmatas daļas - tekstus, kuri tapuši apmēram trīsdesmit gadu laikā un pirmo reizi ieraudzīja dienasgaismu tikai četrdesmit septiņus gadus pēc autora nāves - 1982. gadā. Tie ir teksti par cilvēku un par pilsētu - Lisabonu.

Šī grāmata ir no vienkāršas sirds, vienkāršā valodā, vienkāršiem cilvēkiem. Mana tēvzeme ir Saunas pagasts Preiļu novadā, rakstu Platones pagastā Jelgavas novadā. Šis nav daiļdarbs, bet vienkāršs cilvēku atmiņu apkopojums par notikumiem, saistītiem ar manu bērnu un mazmazdēla dzimto pagastu. Darbu iesāku Jelgavas pilsētas bibliotēkā, kur atradu "Platones kasti". Abās sava pagasta bibliotēkās atradu novadpētniecības plauktu un tiku arī pie Platones skolas muzeja materiāliem. Šūlmaņu un Zīlēnu Eliasu dzimtas cilvēku atmiņas izpauda Platones pagasta lietas līdz okupācijai. Klopmaņu cilvēku atmiņas runāja par Lielvircavas apkaimi muižkungu laikā, bet pēckara laiks tika satverts gan bibliotēkās, gan vietējo seno ļaužu atmiņās. Es pateicos visiem, kuri atbalstīja grāmatas izdošanu. Lai tā kalpo platoniešu dzimtās - sava pagasta iepazīšanai un sadraudzības stiprināšanai. (Jāzeps Ošs).