Šodienas stāsts par Rasmas Urtānes un Baibas Rivžas grāmatu "Baiba", tā Jelgavas pilsētas bibliotēkā un filiālēs ir lasītāju iemīļota un lasīta. Grāmatas saturs ir aizraujošs, tajā atspoguļots Grasbergu dzimtas veidošanās un attīstības periods laikmetu griežos, personību veidošanās vēsturiskajos aspektos, iznesot cilvēciskos pārdzīvojumus caur mīlestību, darbu, kara un pēckara gadiem, prasmi pielāgoties dažādiem politiskiem un sociālajiem apstākļiem. Prast zaudēt un iegūt, tā ir uzņēmīga cilvēka īpašība.

Kā lielu dārgumu Baiba Rivža glabā lasītāju vēstules. Un tagad mums ir ļauts ielūkoties dažās no tām:

 

Mīļā Baiba!

Ja sanāk tā, kā tas ir izdevies Tev un Rasmai Urtānei, tad ir vērts rakstīt grāmatu. Tā ir piemineklis un paliekošs godinājums Taviem senčiem, dzimtai, laikmetam, un, kas nav mazsvarīgi, tā ir un būs jaudīgs un iedvesmojošs virzītājspēks Rivžu dzimtai paaudžu paaudzēs.

Tagad zinu, kas Tevi vērtis tik cilvēciski lielā, gudrā un spēcīgā personībā. Tās ir Tavas stiprās dzimtas pirmmātes, pašas gaišais prāts un milzīgās darba spējas, Tavs Pēteris, meitas, līdzcilvēki – vesels redzamu un neredzamu vērtību kopums.

 

Zini, mani nez kādēļ neatstāj doma, ka tas sainītis ar ģimenes dārglietām, kas 1941. gada 13. jūnija naktī, Tavai mammai un brālītim steigā bēgot no mājām, palika aizmirsts uz klavierēm, vēlāk ļāva piedzimt vienam zelta meitēnam. Kas viņu zina, kā būtu bijis, ja Tava mamma Vilma pēc tā būtu atgriezusies tajā sumpurņu naktī. Kas viss varēja notikt!? Redz, un Tev nekas cits neatlika kā piedzimt tik īpašai, lai zaudēto spētu atlīdzināt, jo uz ziedojuma altāra, lai būtu Tu, tēlaini runājot, pretim bija likts dzimtas zelts.

 

Šodien Tu vari būt patiesi gandarīta un laimīga, jo Tev ir izdevies kādreiz zaudēto savai dzimtai pārpārēm atlīdzināt, atsvarā liekot savu neizmērojami lielo darbu un mīlestību pret cilvēkiem, savus iegūtos zinātniskos grādus, titulus un starptautiskos nopelnus, savu personības starojumu un devumu savai valstij. To apliecinās katrs grāmatas lasītājs, ka Tavā dzīves svaru kausā to vērtību ir sakrājies tūkstoškārt vairāk un daudz augstākas raudzes nekā sainītī uz klavierēm.

Apbrīnā sev jautāju: kā viena sieviete to visu var celt un nest? Turklāt no malas izskatās, ka viņa to dara ar apbrīnojamu vieglumu... Tagad zinu no kurienes tas vieglums. (sk. grāmatā "Baiba", sadaļā Pielikumi, 360.–375. lpp). Vieglums nerodas pats no sevis.

 

Cieņā un sirsnībā – Daina (Daina Bruņiniece)

 

Mīļā Baiba, mīļo Zeltiņ,

 

Ceru, ka neņemsi ļaunā, ka Tevi tā uzrunāju, bet pēc Tavas grāmatas izlasīšanas ir tik daudz emociju……

 

Vispirms, milzīgs paldies par to visu, ko Tu esi savā dzīvē paveikusi Latvijas zinātnē! Man likās, ka daudz par Tevi zinu, izrādās – pat ne simto daļu. Ir tieši tā kā Rasma Urtāne raksta: lasītājs nespēs noticēt, ka viens cilvēks tādu darba apjomu spēj paveikt. Konferences visās pasaules malās, visās referāti, kas ir jāsagatavo; studenti, doktoranti, projekti, projekti, projekti…. Prātam neaptverami! Man bija skumji lasīt par Tavu politiķes laiku, bet tā jau ir, ka, ejot politikā, jābūt gatavam sitieniem, kaut bieži tie ir nepelnīti. Man prieks, ka pēc tam spēji pateikt stingru “nē!”, man ne vienmēr izdodas.

 

Otrs paldies, ka saņēmi drosmi un atradi laiku šo grāmatu uzrakstīt!!! Tā ir fantastiska! Tik ļoti laba valoda, dienasgrāmatu tekstos visa Tava dzīve, pārdzīvojumi, prieki, sajūtas! Tik ļoti sievišķīgi un reizē gudri. Tavi bērni un mazbērni var būt bezgala laimīgi, ka viņiem paliks šāda dāvana. Tik skaisti atspoguļota Tavas dzimtas vēsture, likteņi, jo īpaši sievietes. Smējos un raudāju, lasot par mīlas peripetijām un smagiem likteņa triecieniem. Lasot par Tavu un Tavas mammītes ciešo saiti, pilnībā izdzīvoju savu dzīvi. Arī man ar mammīti bija ļoti cieša saikne. Es esmu vēlais bērns, kā viņa teica – gadījies mums vecumā, māsiņa 13 gadus vecāka. Tētis nomira, kad studēju 2. kursā. Tas bija tik smagi, jo vecākiem bija brīnišķīga laulība. Mammīte sagaidīja abas manas meitiņas, bet nepieredzēja ne Latvijas neatkarību, ne manus sasniegumus. Par to man ļoti žēl. Kad aizbraucu uz Rīgas Meža kapiem vienmēr visu pastāstu.

 

Tik skaista Tavā grāmatā ir Jūsu ar Pēteri mīlestības stīga, kas vijas cauri visai grāmatai. Nezinu, ko viņš tur ir svītrojis, bet labi, ka tik daudz atstājis – gan  romantisku, gan jautru, gan ļoti nopietnu mirkļu... Tev ir liela taisnība – nekas dzīvē nav svarīgāks par mīlestību, par ģimeni, par saviem vistuvākajiem. Es bieži esmu sev pārmetusi, ka par maz laika bija ģimenei, bērniem, kad glābu un cēlu institūtu, bet meitas mani mierina, ka ir saņēmušas mīlestību... Mēģinu tagad dot mazbērniem. Tavs Pēteris ir Tev fantastisks balsts gan dzīvē, gan darbā. To jau jutu, bet, izlasot Tevis rakstīto, vēlreiz sapratu, kāda laime ir satikt dzīvē īsto cilvēku!

Brīnišķīgs ir grāmatas noslēgums – stāsts par Ainu Nagobads-Ābolu. Esmu par viņu lasījusi un vienmēr apbrīnojusi šo dzīvesgudro sievieti, bet Tev ir bijusi tā laime viņu satikt.

 

Nu jau Tavu grāmatu lasa mana jaunākā meita, vecākā jau izlasījusi, esmu jau saintriģējusi arī vairākus draugus un kolēģus, kas gaida rindā.

 

Baibiņ, no sirds vēlu Tev un Taviem mīļajiem veselību! Un – pasaudzē sevi, lai vairāk laika paliek sev, Pēterim, mazbērniņiem!!!! Viņiem ar Tevi ir ļoti paveicies, kaut Tavu tempu izturēt droši vien nav viegli

 

Mīlestībā,

Edīte

2021. gada pavasarī, Dobelē

 

(Šo vēstuli atrakstījusi akadēmiķe, Dobeles institūta ilglaicīga direktore, Zinātnes padomes priekšsēdētāja, Ceriņu svētku idejas autore un 2020.gada LZA Lielās balvas laureāte, ārēji strikta un prasīga doktore Edīte Kaufmane)

 

 

 

Paldies par Tavu lielisko dāvanu pagājušā gada nogalē – grāmatu “Baiba”. Tā kā dokumentāla, autobiogrāfiska, vēsturiska, kā arī ar meža nozari saistīta literatūra ir mana lasāmviela, tad nu arī cenšos šīs grāmatas iegūt un visas arī izlasīt. Turklāt esmu no tiem, kas grāmatu lasa no vāka līdz vākam...

 

Tā nu kādu brīdi atpakaļ pienāca arī “Baibas” kārta un to ar interesi izlasīju. Paldies par interesantu, hronoloģisku un saistošu faktu apkopojumu, spilgti atklājot ne vien “jaunākos laikus”, bet arī dzimtas saknes, tā laika dzīvi, to kā uzņēmīgi latviešu sievas un vīri sūrā darbā izveidoja plaukstošas saimniecības, to kā veidojās ģimenes, kur nereti vecāki noteica jauniešu tālāko likteni, bet bija arī izņēmumi. Lai gan par šiem laikiem ir gana lasīts kaut, piemēram, relatīvi nesen, kādus gadus atpakaļ izdotajā Latvijas vēsturē, tomēr “Baibā” ir izdevies šos laikus attēlot tā, ka lasītājs, gribot negribot, “izlaiž caur sevi” grāmatā minēto ļaužu izjūtas... Joprojām apbrīnoju latviešu sīkstumu, kaut, piemēram, Vilmu, kura ir spiesta pamest visu un viena ar mazu puisīti pie rokas nakts melnumā doties nezināmajā, turklāt konstatējot, ka vienīgais kapitāls, kas juku laikos dod iespēju izdzīvot – zeltlietas, ir palikušas sainīti uz klavierēm, ja nemaldos... Un, darot sūru darbu, izdzīvot, iesākt dzīvi no jauna un tad, izveidojot jaunas attiecības - vēlreiz no jauna... Šo vajadzētu izlasīt tai mūsdienu sabiedrības daļai, kas bez sociālā atbalsta un desmit psihologiem drīz nevarēs ne paēst, ne līdz mazmājiņai aiziet, kur nu vēl savu dzīvi sakārtot...

 

Bet būtiskākais, ko atspoguļo “Baiba”, ka viss šajā dzīvē ir sasniedzams, ja vien cilvēks sev izvirza mērķi un, ziedojot sevi, intensīvā darbā strādā, lai šo mērķi sasniegtu. Baiba, es vienmēr esmu apbrīnojis Tavas darba spējas un optimismu, to, ka vienmēr esi visur, kur jābūt, paspēj pateikt ko labu, uzmundrināt un joņot tālāk... Bet, izlasot Baibu, es vēl vairāk apbrīnoju jūsu ar Pēteri savienību, to, kā viņš, pakārtojot savu dzīvi un karjeru Baibas karjerai, tomēr ir arī savā karjerā sasniedzis virsotnes, to, kā jums, neskatoties uz aizņemtību, ir izdevies izaudzināt divas meitas, kuras abas ir zinātņu doktores. Un šī pozitīvā attieksme, pretimnākšana un vēlme līdzēt ir tās lietas, ko ieaudzina ģimenē, ko iemācās, ņemot piemēru no vecākiem. Un to Jums ir izdevies iedot savām meitām.

 

Apbrīnojama ir Tava uzdrīkstēšanās lasītājam atklāt savu dienasgrāmatu un to, ka cik mums zināmā komunikablā un runātīgā akadēmiķe ir bijusi bikla, savā ziņā pat neglītais pīlēns, kas kļuvis par gulbi. Apbrīnojama ir uzdrīkstēšanās atklāt savā ziņā intīmāko – savas vēstules, un ne vien rakstītās, bet arī saņemtās... Bet atklāsmes, ko dod šī dienasgrāmata un vēstules, manuprāt, ir grāmatas pievienotā vērtība, turklāt liela pievienotā vērtība, jo liek aizdomāties, analizēt....

 

AC Linards

 

(Dr. silv., LLU Meža fakultātes dekāns,

prof. Linards Sisenis)

 

 Pasūti grāmatu mūsu e-katalogā ŠEIT