„Es apsveicu latviešu bataljonus kā brīvās Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara patstāvības modinātājus, kā mūsu slavas paudējus – aiz bataljoniem nāks jaunā latvju kultūra visā spēkā un spožumā," 1915. gadā, kad Krievijas impērija negribīgi piekrita latviešu nacionālo karaspēka daļu dibināšanai, rakstīja Šveices trimdinieks Rainis.

 

Tieši pirms 100 gadiem sākās jaunveidoto, pagaidām vēl Krievijas armijā iekļauto latviešu pulku slavenās Ziemassvētku kaujas, kas uz pasaules vēstures skatuves izveda visu latviešu tautu. No šī brīža ar tās gribu vajadzēja sākt rēķināties arī latviešu agrākajiem apspiedējiem un kolonizatoriem. Ziemassvētku kauju episko vērienu un nozīmi Latvijas valsts tapšanā vēl pirms tās deklarēšanas grūti pārvērtēt.  Dzejnieks E.Virza to simbolisko pārlaicīgumu  uzsvēris poēmā "Nakts parāde":

 

Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks,
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin cik ilgi tas ilgs,
Un vēju un negaisu gari svilpj, gaudo, un gaudo pat sniegs
Un griežas pa gaisiem un zemi, ko skāvuši bailes un miegs
Un putenī baisīgā šajā, kas, liekas, no aizlaikiem vird,
Dzird dvašas no elsošām krūtīm un komandas saucienus dzird,
Pēc pulka nāk pulks. "Vai no zemes jeb mākoņiem ārā tie nirst?
Vējš gaudo tiem tukšajās acīs, un svilpojošs sniegs viņās birst
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.

Šī cīņa apdziedāta A.Čaka poēmā "Mūžības skartie", A.Grīna romānā "Dvēseļu putenis". To  apcerējuši vēsturnieki. Viens no jaunākajiem strēlnieku cīņu un Ziemassvētku kauju zinātniskajiem pētījumiem ir V.Bērziņa monogrāfija "Latviešu strēlnieki Pirmajā Pasaules karā".  Lasot to kļūst skaidrs, ka Krievu pavēlniecības slikti, netalantīgi un nejēdzīgi organizētajās Ziemassvētku kaujas operācijās  latviešu strēlnieku 1. un 2. brigāde zaudēja 903 kareivjus un 28 virsniekus, ievainotos un bez vēsts pazudušos neskaitot.

 

2. Daugavgrīvas pulka komandieris Fridrihs Briedis 1917. gadā Pēterburgas slimnīcā pēc ievainojuma Ziemassvētku kaujās

Tomēr baltajos maskēšanas tērpos ģērbtie, drosmīgie un attapīgie latviešu karavīri šais Rīgas aizstāvēšans kaujās un centienos atbrīvot Jelgavu izraisīja milzu cieņu gan sabiedrotajos, gan pretiniekos, kas viņus bijīgi dēvēja par "baltajiem velniem". Kāds franču virsnieks, aplūkodams strēlnieku varonīgi ieņemtās vācu pozīcijas, pat izsaucies: "Te tiešām ir gājuši pāri vai nu dievi vai velni, bet cilvēka miesām un nerviem tas nevarēja būt iespējams!"

 

Gan senākie, gan jaunākie literārie un zinātniskei darbi par Ziemassvētku kaujām apstiprina to joprojām lielo nozīmi Latvijas  vēsturiskajā atmiņā un nācijas pašapziņā. Par godu toreizējo cīņu 100. gadadienai Jelgavā un apkārtnē notiek dažādi atceres pasākumi. Jelgavas pilsētas bibliotēkā apskatāma izstāde „Strēlnieku laiks. 1915–1918”, unikālas strēlnieku laika grāmatas, preses izdevumi, fotoattēli, pastkartes no kolekcionāra Jāņa Vilka krājuma.

 

5. Zemgales pulka kritušo karavīru kapi pēc Ziemassvētku kaujām. Kauju dalībnieka zīmējums.

 

Lai justos stipri mainīgajā un atkal, šķiet, nedrošajā pasaulē, ir vērts pasmelties spēku no priekšteču varonīgās pagātnes. Pasmelties grāmatās.

 

Pieminēsim drosmīgos latviešu strēlniekus!

 

Citāti no:

Rainis, Jānis. Kopoti raksti, 23.sēj. Rīga : Zinātne.1986,123.lpp.

Grīns, Aleksandrs. Dvēseļu putenis. Rīga, Liesma. 1989. 294.lpp.

Bērziņš, Valdis. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). Rīga, LU Akadēmiskais apgāds. 56.lpp.

Attēli:

kolekcionāra Jāņa Vilka krājums