Jelgavai ir senas un ievērojamas grāmatniecības tradīcijas, pilsētā cauri laikiem pastāvējušas arī daudzas bibliotēkas, taču pirmā pilsētas pašvaldības uzturētā un finansētā bibliotēka Jelgavā dibināta 1920. gada 10. jūnijā. Tāpēc 2020. gads ir Jelgavas pilsētas bibliotēkas un tās filiāļu 100. jubilejas gads. Aicinām sekot līdzi mūsu vietnes jaunumiem – reizi mēnesī publicēsim nelielu ieskatu bibliotēkas simtgadīgi mainīgajā sejā – nopietnā un reizēm arī nenopietnā. Gada otrajā pusē materiāls plašākā formātā būs pieejams arī apkopotā veidā.

Iesākumam – ielūkosimies 1920. gadā, bibliotēkas pastāvēšanas pirmsākumos.

 

Rozes jaunkundzei rūp bibliotēkas lieta!

 

1920. gads Jelgavā. Pilsēta ir kara izpostīta, laikrakstu pirmajās lappusēs ziņas no forntes, cilvēki meklē pazudušos radiniekus un draugus, mājās sāk atgriezties kara laika bēgļi. Pārtiku pārdod pēc kartītēm, pilsētas kasē – 1 miljona rubļu liels deficīts. Tomēr, neraugoties uz smagajiem apstākļiem, pilsētas valde atzinusi par pietiekami nozīmīgu tādu jautājumu kā pilsētas brīvlasītavas un bibliotēkas atvēršana. 1920. gada 30. marta laikrakstā pilsētas domes sēdē apspriestais atspoguļots šādi:

 

“Brīvlasītavas pastāv jau visās ievērojamākās pilsētās, un, pēc privāto grāmattirgotāju novērojumiem, plašākas masas arī Jelgavā slāpst pēc grāmatām. Dome piekrīt brīvlasītavas iekārtošanai un ievēl sevišķu bibliotēkas komisiju: I. Lazdu, Severi, Vāckāj jkdzi, A.Fortiņu, Grīnfeldu, Gemutu.”

 

Pilsētas komisija rosīgi darbojas, un jau 10. jūnijā Zaļā ielā 12 pilsētas brīvlasītava un bibliotēka sagaida savus pirmos lasītājus. Bibliotēka atvērta katru dienu no 16.00 līdz 22.00 vakarā, lasītāju rīcībā ir ap 500 grāmatu un 12 nosaukumu laikrakstu trijās valodās. Pilsētas iedzīvotāji lūgti ziedot bibliotēkai grāmatas un žurnālus.

 

Jelgavas pilsētas bibliotēka 20. gadsimta 30. gados

 

Pirmā bibliotēkas darbības gada laikā no ziedojumiem savākts ap 2000 grāmatu. 1932. gadā bibliotēkas fondā ir jau 12 000 grāmatu, 20 laikrakstu, 35 žurnāli. Bibliotēkā ir 1175 lasītāji un ap 18 000 apmeklējumu. Lasītāju sadalījums pēc tautībām – 966 latvieši, 70 krievi, 105 ebreji, 4 lietuvieši, 8 poļi, 1 lībis, 1 čehs. Lasītāji uzskaitīt arī pēc vecuma, cītīgākie – 15 līdz 20 gadus vecie, to skaits – 349.

 

Bibliotēkas vadītājs kopš 1925. gada ir skolotājs un grāmatu draugs Ēvalds Ļucis. 1939. gadā Latvijas bibliotekāru biedrībā ir tikai 93 biedri, starp viņiem arī Jelgavas pilsētas bibliotēkas vadītājs. No 1936. gada līdz 1941. gadam par bibliotekāra palīgu strādājusi arī Elza Radziņa. Viņas pienākums bija pēc pierasījuma sameklēt lasītājam grāmatas un no otrā stāva ar auklas liftu nosūtīt tās lejā uz izsniegšanas vietu, tolaik dēvētu par “leti”.

 

Bibliotēkas pirmais pārzinis Ē. Ļucis, foto no grupas uzņēmuma 1940. gadā

 

Elza Podnieks ar kolēģēm bibliotēkā, fotokopija no E. Radziņas (dzim. Podnieks) personīgā arhīva

 

Rozes jaunkundzes izsitumi

 

Bibliotēkai allaž bijusi nozīmīga loma ikvienas kopienas dzīvē, un vietējie iedzīvotāji vienmēr sekojuši līdzi tam, lai bibliotēkā būtu pieejamas jaunākās grāmatas. Un ne tikai tam. Par to varam pārliecināties, lasot tā laika presi. Tā 1920. gadā laikrakstā Zemgalietis notiek publiska sarakste starp kādu bibliotēkas vērīgu apmeklētāju un Jelgavas pilsētas bibliotēkas un brīvlasītavas sekretāru.

 

Noraizējies bibliotēkas apmeklētājs raksta:

 

“Jelgavas brīvlasītavu sāk vairāk apmeklēt, tā kā pilsoņi sāk jau ar viņas nozīmi vairāk iedraudzēties. Tas ir labi. Brīvlasītavās sanāk visādi ļaudis, kamdēļ jāprasa tādās iestādēs liela uzmanība ar tīrību, ar lipīgu slimību iezīmēm apmeklētāji nebūtu pielaižami, lai neizvazātu slimības. Tas jāievēro no publikas, bet arī no brīvlasītavas apkalpotājiem. Vai mūsu brīvlasītavas valde to ievēro, tas ir jautājums.

Kāds lasītājs”

Laiksraksts Zemgalietis, 1920. gads, Nr.264

 

Jelgavas pilsētas bibliotēkas un brīvlasītavas sekretāra Ed. Lācis atbilde:

 

“Jelgavas brīvlasītavas lietā kāds apmeklētājs iesūtījis mazu aizrādījumu. Jāpriecājas, ka sāk gar lasītavu interesēties un ka katrs nāk palīgā ar derīgiem padomiem. Attiecībā uz minēto aizrādījumu “Zemgalieša” 264. num., to nu gan sacīt nevaram. Tas vienpusīgs un pat netaisns. Aizrādīt, ka bibliotekas apkalpotājiem vajadzētu būt bez lipīgām slimībām ir pareizi, bet šoreiz – nevietā. Šinī gadījumā domāta ir bibliotekare Rozes jkdze. Pareizi, viņai pašreiz izsitumi, bet ne lipīgi. Vai rakstītājs ir painteresējies, no kam tie cēlušies? Laikam ne. Paskaidrošu. Pilsētas dome kādā no pēdējām sēdēm atvēlēja bibliotēkai komisijas uzstādīto budžetu. Starp citu, bij nauda izprasīta malkai. Tomēr pilsētas valde kavējās malku dot. Bibliotekare griezās pie valdes, bet kā atbilde – nepinaties tik daudz ar komisiju, bet gan ar valdi. Tā Rozes jkdze, sēdēdama aukstās telpās, pie loga saauktējās. Ārsts rakstīja priekšā, lai R. jkdze paliktu slimības laikā gultā. Bet tā kā R. jkdzei rūp bibliotekas lieta, tad viņa turpināja savu darbu aukstajās telpās, un kā sekas tam – izsitumi un tagadējā pateicība no apmeklētāja puses “Zemgalietī”. [..]”

 

Zemgalietis, 1920. gads, Nr.267

 

Bibliotēkas sekretāra Ed. Lāča atbildei ir arī turpinājums, kurā skaidri iezīmējas, ka patiesais strīdus iemesls ir kas cits, nevis Rozes jaunkundze un lipīgas slimības. Šeit redzams stāsta turpinājums vecajā drukā.

 

 

Zemgalietis, 1920. gads, Nr.267

 

Sagatavoja: Dagnija Avota, Baiba Īvāne