2018. gada Bibliotēku nedēļa notiek laikā no 23.–29. aprīlim, un tas parasti ir laiks, kad bibliotēkas ar dažāda veida norisēm un citām aktivitātēm pastiprināti pievērš uzmanību sev, savam darbam un bibliotēku nozīmei sabiedrībā. Arī Jelgavas pilsētas bibliotēku darbinieki, domājot par šī gada Bibliotēku nedēļas tēmu “Mainās bibliotēka, mainās sabiedrība”, ir apskatījuši savas darba gaitas sākot no pašiem sākumiem, un par viņu piedzīvojumiem iespējams izlasīt ziņas turpinājumā.

• Gundega Kalniņa "No lasītājas par bibliotekāri"   
• Dzintra Punga "Īstais un patiesais draugs - metodiķis"   
• Gunta Savicka "No abonementa līdz lasītāju apkalpošanas nodaļai"
• Zane Pastere "No visa pa mazumiņam"
• Inese Zeltiņa "Komplektēšanas un apstrādes nodaļa toreiz un tagad"
• Dagnija Avota "Jelgavas pilsētas bibliotēka tolaik un tagad"
• Alla Fialkovska "Mainās bibliotēka, mainās sabiedrība"

No lasītājas par bibliotekāri

Esmu Gundega Kalniņa, strādāju Jelgavas pilsētas bibliotēkā jau desmit gadus, taču īpaši interesantas atmiņas man saistās ar tiem laikiem, kad vēl nācu uz bibliotēku kā lasītāja. Tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, kad kopā ar draudzenēm, kas dzīvoja netālu no bibliotēkas, izdomājām piereģistrēties Jelgavas pilsētas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Iegūt savu lasītāja karti mums, sākumskolas “skuķiem”, šķita liels gods. Lasītāja karte tolaik bija vienkāršs, pārlocīts papīra gabals, bet grāmatu izsniegumus bibliotekāres piefiksēja, ar roku aizpildot formulārus.

 

Tas, kas bibliotēkā pavisam noteikti kopš deviņdesmitajiem gadiem nav mainījies: arī tolaik te strādāja laipnas, atsaucīgas garderobistes. Garderobistam ir liela loma bibliotēkā, jo tieši viņš ir pirmais cilvēks, ko lasītājs sastop. Tādēļ smaids un patīkama saruna rada labu iespaidu par iestādi kopumā.

 

Jāatzīst, ka bibliotēkas telpas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos bija vēsas, tumšas un nemīlīgas. Tagad daudzas telpas piedzīvojušas remontu, piemēram, lasītava rīta pusē ir saulaina un patīkama, tā aicināt aicina ienākt un pakavēt laiku. Tāpat jauki, ka bibliotēkas abonementā nu ir atvēlēta vieta bērnu stūrītim, kur darboties ģimenēm ar mazajiem.

 

Atminos, ka pie grāmatām tikt sākotnēji nemaz nebija tik vienkārši – bija jāatrod vajadzīgais, šķirstot kartīšu katalogu, kā arī jāaizpilda pieprasījuma veidlapa. Visgrūtāk bija apjēgt bibliotekāros terminus: kas ir šifrs, bet kas – sigla? Labi, ka informācijas centra konsultanti palīdzēja. Mūsdienās nepieciešami vien pāris klikšķi, un vajadzīgais izdevums e-katalogā atrasts un pasūtīts.

 

Kā lasītāja atceros mākslas lasītavu bibliotēkas trešajā stāvā, kur grāmatas bija izvietotas augstos plauktos. Lai tās aizsniegtu, bibliotekāre izmantoja kāpnes. Otrā stāva sociālo zinātņu lasītava, savukārt, svētdienās bija cilvēku pārpildīta. Lasītāji šķirstīja avīzes un mācījās. Tolaik sociālo zinātņu lasītavā strādāja bargs, prasīgs bibliotekārs, kas neapkalpoja lasītājus bez pieprasījumu veidlapām. Atminos gadījumu, kad kāda studente vēlējās uzņēmējdarbības grāmatu, minēja tās nosaukumu un autoru, taču bibliotekārs viņu sūtīja atpakaļ uz informācijas centru, ledainā balsī teikdams: “Jūs neesat sagatavojusies...” Labi tomēr, ka bibliotēka kopš tiem laikiem ir mainījusies un kļuvusi apmeklētājiem draudzīgāka!

 

Atminos arī, ka lasītavas savulaik piedāvāja t.s. “nakts abonementa” pakalpojumu. Tā bija iespēja paņemt lasītavas krājuma grāmatas uz neilgu laiku mājās. Pati vairākas reizes šo pakalpojumu izmantoju, jo nevēlējos kopēt lielāko daļu no grāmatas.

 

Kopētājs tehniskajā lasītavā svētdienās nenogurstoši strādāja rūkdams, darbiniece slaucīja sviedrus, cik daudz tolaik bija kopēšanas pieprasījumu. Lasītāji stāvēja rindās, darbinieces kopēja trīs formātos, attēlus aizklāja, lai mazāk jāmaksā. Tolaik taču nebija ne skeneru, ne arī “modīgu” telefonu, ar ko nepieciešamo informāciju nofotografēt.

 

Kad abonementa krājums no slēgtā kļuva par lasītājiem brīvi pieejamo, bija patīkami staigāt gar plauktiem un pašai izraudzīties vajadzīgo. Tiesa, bibliotekāru norādes, ka izņemtās grāmatas vietā jāliek dalenis, tolaik ignorēju. Nevajadzīgās grāmatas atliku plauktā, kā pagadījās. Mēdzu jokot, ka nevīžīgās attieksmes dēļ man tagad par sodu būs visu dzīvi bibliotēkā grāmatu plaukti jākārto!

 

Sāku strādāt bibliotēkā 2008. gadā, mana iestāšanās darbā saistīta ar komiskām atmiņām. Dienā, kad bibliotēka mani uzaicināja uz darba interviju, nebija, kur atstāt divgadīgo meitiņu Žaneti. Tā nu mēs abas apņēmīgi devāmies uz direktores kabinetu. Tolaik par direktori strādāja Aija Nadziņa. Mana mazā rakare nekavējoties ķērās pie darba, izrevidējot direktores atvilktnes. Tiesa, Aija Nadziņa turējās godam un nepatiku neizrādīja.

 

Bet jautrākais vēl tikai sekos! Tajā laikā biju pabeigusi filoloģijas maģistra studijas un drudžaini meklēju darbu. Atsevišķi uzņēmumi jau prognozēja krīzes tuvošanos, kurš gan tādos apstākļos domātu par valodas speciālista pieņemšanu darbā? Pieteicos visdažādākajām profesijām. Teju vienlaicīgi bija darba intervijas bibliotēkā un bērnudārzā, kur man piedāvāja auklītes darbu. Tā nu abās vietās biju uz intervijām, un abas iestādes mani bija gatavas ņemt darbā. Sapratu, ka labāk vēlos strādāt bibliotēkā, steigšus zvanīju, lai atteiktu bērnudārzam. Lielajā satraukumā sajaucu telefona numurus un piezvanīju pašai bibliotēkas direktorei Aijai Nadziņai. Kad teicu, ka esmu saņēmusi citu, sirdij tīkamāku darba piedāvājumu, bibliotēkas direktore bija saprotoša, kaut ko nomurmināja par zemajām algām un manu augsto kvalifikāciju. Kad sapratu savu kļūdu, tad gan bija punķi un asaras! Pārpratums nokārtojās, joprojām strādāju bibliotēkā, bez tam reizēm man ir iespēja pievērsties vaļaspriekam – darboties ar mazajiem bērndārzniekiem.

 

Nekad nebūtu iedomājusies, ka šeit, bibliotēkā, strādāt būs tik interesanti! Joprojām atminos direktores vietnieces Dzintras Pungas vārdus toreiz, kad tiku pieņemta darbā. Viņa sacīja, ka tas, ko no bibliotekāra profesijas redz lasītāji, ir tikai maza aisberga virsotnīte un ka bibliotēkai vajadzīgi jauni un radoši darbinieki. Bez tam direktores vietniece uzsvēra, ka bibliotekāra profesija sniedz iespēju nemitīgi profesionāli pilnveidoties. Viedi un patiesi vārdi!

 

Man allaž ir laimējies ar kolēģēm. Iesākumā strādāju lasītavā pieredzējušās bibliotekāres Gaļinas Mihailovskas vadībā. Viņas dzīvesprieks, laipnā attieksme pret lasītāju man bija kā paraugs. Gaļina prata uzsmaidīt katram, ikviens apmeklētājs jutās lasītavā mīļi gaidīts. Gaļina uzsvēra, ka katru dienu jāizdara vismaz viens labs darbs, lai diena būtu piepildīta un veiksmīga. Šo padomu cenšos paturēt prātā.

 

No lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītājas Vivitas esmu mācījusies atbildības izjūtu pret darāmo, kā arī nenogurstošu darba sparu. Vivita darbam veltītās stundas neskaita, bet strādā pašaizliedzīgi un no sirds.

 

Informācijas nodaļas ilggadējā vadītāja Dagnija, savukārt, man mācījusi nepadoties pat tad, ja kādreiz šķiet, ka uzziņa “nedodas rokā”. Meklēt informāciju dažādi, meklēt radoši – tie ir Dagnijas labākie padomi.

 

Ir svarīgi, lai darbs sniegtu  prieku un gandarījumu. Tas dzinulis, kas liek manām acīm mirdzēt, ir bibliotekārās stundas un ekskursijas. Restaurētā Jelgavas pilsētas bibliotēkas Krišjāņa Barona zāle paver vārtus idejām un plašām sadarbības iespējām. Lepojos, ka man pieder atmiņas par to, kāda bibliotēka bija, bet esmu arī gandarīta, ka mūsu Jelgavas gaismas pils mainās līdzi laikam.

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

Īstais un patiesais draugs - metodiķis

Nākamā gada janvārī būs 20 gadi, kopš strādāju par metodiķi.  Mūsdienās nav  pieņemts lepoties ar to, ka ilgs laiks pavadīts vienā amatā, bet metodiķa darbs varbūt ir izņēmums, jo ļoti svarīga ir pieredze un arī prasme komunicēt ar cilvēkiem neveidojas vienā dienā. Mana darba joma ir lauku bibliotēkas. Nupat metodiķu kursos LNB, kad ievirzījās saruna par to, ka nav viegli strādāt viena darbinieka bibliotēkā, bet tādas ir lielākā daļa laukos,  izteicu domu, kuru kolēģe no Kuldīgas nodēvēja  par “dienas citātu”: “Viena darbinieka bibliotēkā strādājošs bibliotekārs nekad nav pavisam viens, jo viņam ir viens īsts un patiess draugs - metodiķis”. Nezinu, ko par to teiktu manas lauku bibliotekāres, bet tā patiešām domāju un tā esmu centusies organizēt savu darbu.

 

Atceros, kā pirmo reizi pieņēmu bibliotēku skaitliskos pārskatus. Toreiz tie bija daudz īsāki, katra bibliotēka ar dokumentiem brauca pie metodiķa un tad atskaitījās par darbu. Kāda no vadītājām emocionāli stāsta par tekošu jumtu, vecāku pamestiem, vientuļiem bērniem, raudam abas divas. Vienā no pirmajiem braucieniem, iegriežos minētajā bibliotēkā. Saulaina vasaras diena, visai šaurās telpas piestūķētas plauktiem, toreiz tādi – koks ar metālu bija gandrīz visās bibliotēkās, uz palodzes jogurta trauciņos pārauguši stādi, bet uz žurnālu galdiņa, pie kura apmeklētājs varētu piesēst un palasīt, vāze ar pusnobirušiem ķeizarkroņiem. Tā apguvu pirmo metodiķa mācību – netici visam, ko tev stāsta! Otrā mācība– ko varu darīt, lai to mainītu?

 

Atkal cita bibliotēka – ļoti maza, šaura telpa, nupat izmazgāta grīda, vāzē smaržīgi jasmīni, pretī iznāk smaidoša bibliotekāre. Tādu mirkļu, kuri nez kāpēc iespiežas atmiņā jeb, Ērika Hānberga vārdiem runājot, “Jaušību un nejaušību ” ir daudz.

 

Lauku bibliotēkas otro elpu ieguva, pateicoties Latvijas valsts un Bila & Melindas Geitsu fonda līdzfinansētajam pašvaldību publisko bibliotēku attīstības projektam 3TD jeb Trešais tēva dēls, kad tika saņemti jauni datori un interneta pieslēgums, bet paši bibliotekāri mācījās, kā strādāt ar informācijas tehnoloģijām, bet pats galvenais – ar CILVĒKIEM. Kādā mācību seminārā, kad apspriedām guvumus un pārmaiņas bibliotēkās, kolēģis iesāka teikumu ar visai tradicionālu salīdzinājumu, “bijām pelēkas peles, tagad esam kļuvuši par, izauguši par  informācijas....lielām...” un nezin īsti kā teikumu pabeigt. Pašai negribot, izšāvās skaļš čuksts “žurkām”. Visiem lielie smiekli. Tomēr tā ir, no plauktiem pārblīvētām, kā žurnālistiem patīk rakstīt “grāmatu krātuvēm”, bibliotēkas ir pārveidojušās par gaišiem, plašiem, iedzīvotāju apmeklētiem informācijas centriem, kuros ir ne tikai grāmatas un periodika, internets, datori, datubāzes, bet notiek pasākumi, radošās darbnīcas, organizējas klubiņi, visu pat uzskaitīt nevar, ko dara bibliotēkas.

 

Nākamais pakāpiens –  BIS ALISE ienākšana publiskajās bibliotēkās. Visu mūsu novada bibliotēku krājumi ir redzami elektroniskajā kopkatalogā. Pat vismazākajā bibliotēkā neredzēsi katalogu skapi! Elektroniskais katalogs ar iespēju rezervēt sev vajadzīgo izdevumu– tā ir tāda priekšrocība lasošam cilvēkam, kuru grūti pārvērtēt!

 

Arvien jauni izaicinājumi rodas bibliotēkām! Kaut vai brīnišķīgais projekts ģimenēm ar maziem bērniem “Grāmatu starts”. No vaidēšanas – “vai mums vispār ir tik mazi bērni?”, “vai vecāki vedīs?”, “tas jau tik pilsētā, kur nu laukos!” līdz “es varu, mums sanāca”, “vecāki ved bērnus, bērniem patīk, jautā, kad būs vēl”, “mums arī turpmāk notiks bērnu rīti”.

 

Tāda ir metodiķa misija – rosināt pārmaiņas, lepoties ar darbīgajām bibliotēkām, iedrošināt ne tik uzņēmīgās, uzmundrināt nogurušās. Kopumā gandarījums, ka izveidojies draudzīgs un radošs Jelgavas reģiona lauku bibliotekāru kolektīvs.

Kad pēdējo reizi ielūkojies kādā no bibliotēkām? Ja neesi sen to darījis, bibliotēku nedēļa ir jauks iemesls doties uz turieni!

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

No abonementa līdz lasītāju apkalpošanas nodaļai

Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā sāku strādāt 1998. gada 28. oktobrī. Mani pieņēma darbā par bibliotekāri abonementā.

 

Telpu iekārtojums stipri atšķīrās no tā, ko mēs redzam tagad. Tur, kur atrodas bērnu stūrītis, bija nozaru abonements. Tās nozaru grāmatas, kuras varēja ņemt līdzi, bija saspiestas mazajā telpā, kur pie tam nebija brīvpieejas. Vajadzēja vai nu pieprasījumu no kataloga, vai arī gājām pie plaukta un nesām ārā vajadzīgo. Tur, kur šobrīd atrodas bibliotekāra lete un īstermiņa literatūras plaukti, stāvēja literatūrzinātne, dzeja un vēl daļa no daiļliteratūras fonda. Bibliotekāra letes nebija, sēdējām pie diviem parastiem rakstāmgaldiem telpas pretējā pusē, pa vidu stāvēja kastes ar lasītāju formulāriem. Tukšo formulāru skapis atradās nostāk, pie vecās lifta šahtas.  Otrā zālē bija daiļliteratūra, un tālākajā galā arī maksas abonements un lete, arī kases aparāts, kurš bija nesen iegādāts. Telpas bija vēsas, tumšas un ne visai piemīlīgas. Mazāk pieprasītā literatūra atradās krātuvēs – kopā mums bija 4 krātuves. Ja cilvēks atnesa pieprasījumu, vispirms vajadzēja saprast, vai skriet uz 1, 2, vai 3 stāvu. Viena no krātuvēm bija sevišķi nemīlīga, jo pa tumsu jāmeklē slēdži pie sienām gan uz kāpnēm, gan arī pašā krātuvē. No šīs krātuves atbrīvojāmies gan tikai 2017. gadā.  Visur prasījās pēc remonta.

 

Neilgi pēc manu darba gaitu uzsākšanas tika pamainīts telpas vizuālais skats – bez remonta, pamainot mēbeles vietām, telpa ieguva kaut nedaudz mūsdienīgāku skatu. Tika iegādāta bibliotekāra darba lete, kases aparāts pārcelts uz pirmo telpu un liekie plaukti aiznesti uz tālo galu. Krietni patīrījam literatūras fondu, atbrīvojāmies no novecojušā, lai varētu savietoties ērtāk. Bibliotekāri pārcēlās uz otru telpas pusi, protams, ar visu formulāru skapi. Tā kā telpas priekšpuse bija atbrīvota no smagnējiem plauktiem, likās, ka palicis gaišāk. Atvērām brīvpieejai nozaru literatūras telpu, atvieglojot lasītājiem pieeju grāmatām, arī darbu sev. Maksas abonements arī tika pārcelts uz priekšējo telpu..

2000. gadā par abonementa vadītāju sāka strādāt Vivita.

 

Vēl aizvien turpinājām strādāt ar formulāriem. Katram lasītājam grāmatas vajadzēja pierakstīt un atrakstīt. Visur alfabēts – to likām no rīta līdz vakaram J – gan grāmatas, gan formulārus, gan arī nozaru literatūras grāmatu pasītes – kā gan citādi lai izseko, kur atrodas grāmata (no lasītājiem izsniegtajām grāmatām ņēmām ārā pasītes, daiļiteratūru likām formulāros, bet nozares kārtojām kastē, rakstījām lasītāja uzvārdu un datumu. Grāmatu atgriežot, atkal meklējām pasīti un atlikām atpakaļ grāmatā). Lielais tukšo formulāru skapis vēl aizvien stāvēja aiz mums un arī bija kārtojams alfabētā. Apmeklētāju bija daudz, rakstot visu ar roku, nereti veidojās rindas.

 

Pamazām tikām pie datoriem. Tas krietni atviegloja mums darbu. Sākām apaugt ar citiem pienākumiem. Tika izveidots bērnu stūrītis, turpat, vienā telpas daļā. Apvienojās lasītavas, un tika izveidota lasītāju apkalpošanas nodaļa. Pēc remonta otrajā stāvā mums tika piešķirtas telpas bijušās sabiedrisko zinātņu lasītavas un krātuves vietā. Uz otro stāvu tika pārcelta visa nozaru literatūra. Lejā atbrīvojās viena telpa. Nākamais remonts bija pirmajā stāvā, kā rezultātā telpas ieguva pašreizējo izskatu, tika nomainīti visi plaukti, nokalpojusī lete, aizvākts formulāru skapis (pēdējā funkcija tam bija aizklāt sienas defektusJ). Bērnu stūrītis pārcēlās uz bijušo nozaru literatūras telpu, ir plašs un gaišs, arī sienu krāsojums padara bibliotēku gaišu un saulainu.  Sākām pie sevis ciemos uzņemt bērnudārzu grupiņas un skolēnus, kā arī paši iet ciemos pie bērniem, rīkot radošās darbnīcas ģimenes dienās un citos svētkos. Vēl pēc tam otrajā stāvā tika apvienoti fondi – lasītavas fonds iepludināts nozaru literatūras fondā, kā atšķirības zīmes izmantojot uzlīmes, līdz ar to atvieglojot informācijas meklēšanu lasītājiem.  No 2017. gada beigām mūsu nodaļai pieder arī krātuve, kura no 3 stāva tika pārcelta uz 1 stāvu un aprīkota ar moderniem pārbīdāmiem plauktiem.

 

Tā nu esam izremontēti, gaišās un jaukās telpās, paši pozitīvi noskaņoti, un ar prieku gaidām un apkalpojam savus lasītājus! Lasītāju apkalpošanas nodaļa ir piedzīvojusi patiešām lielas pārmaiņas.

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

No visa pa mazumiņam

Bibliotēkā savu darbību kā sabiedrisko attiecību speciāliste sāku tieši 1. aprīlī pirms 4 gadiem. Tad mācījos Latvijas Lauksaimniecības universitātē 1. Kursā, un pusslodzes darbs, kuru var savienot ar studijām, bija tieši tas, kas nepieciešams.  Atceros, kā atnācu uz darba interviju, gandrīz neko nezinot par to, kas un kā būs jādara, bet jau tad mani atbalstīja, un teica, ka it visā palīdzēs.

 

Manos darba pienākumos bija afišu veidošana, bibliotēkas mājaslapas uzturēšana un saziņa ar medijiem. Kas bija brīnišķīgi – kolēģi un vadība bija atbalstoša un es pati sev veidoju darba grafiku – nācu uzreiz pēc skolas vai tad, kad varēju. Galvenais bija padarītais darbs. Vēl tagad atminos savu pirmo afišu, kuras veidošana man aizņēma 2 stundas, jo es nemācēju to darīt, bet biju apņēmības pilna. Pašlaik izveidot afišu man prasa vien nieka 10 minūtes (nepieciešama vien iedvesma), bet tā jau saka, ka viss nāk ar laiku.

 

Pirms četriem gadiem es maz redzēju bibliotēkas darbu ar lasītājiem. Kad tiku pieņemta darbā, pati nebiju nodevusi vairākas grāmatas un cerēju, ka to neviens nepamanīs. Cerība muļķa mierinājums. Pēc pāris nedēļām pie manis pienāca Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja un pateica, ka zin, ka man ir grāmatu parāds. Tad izskaidroja situāciju – bibliotēkai kavējuma nauda nav tik svarīga, bibliotēkai ir svarīgi, ka grāmata atrod ceļu atpakaļ, tāpēc ļoti saprotoši raugās uz kavētājiem, un nav jābaidās no bargajām bibliotekārēm, jo tādu te nav. Tad nu nosarkusi nesu atpakaļ savas grāmatas.

 

Par kolēģiem runājot, vairāki bija ierāvušies sevī un darbos, maz kas tika uz āru tā izpausts, bet pēc laika, kad sākām kopīgi rīkot pasākumus, atklājās tik daudzi apslēpti talanti, ka dažreiz liekas, vai kādam no kolēģiem nevajadzēja iet par mākslinieku vai par bērnudārzu grupiņas audzinātāju, jo entuziasms, talants un spējas ņemties ar bērniem gan Ģimenes dienās, gan ekskursijās – es varu to tikai apbrīnot.

 

Pusslodzes darbā nostrādāju aptuveni 2 gadus, un man piedāvāja sākt strādāt vēl par bibliotekāri un strādāt uz pilnu slodzi. Tas šķita interesanti. Iemācīties darboties ar sistēmu ALISE nebija tik grūti, kā no sākuma likās, bet bija nepieciešama praktiska pieredze, lai zināšanas labāk saglabātos atmiņā. Tad nu tagad apvienoju divus amatus, redzot gan bibliotēkas iekšējo dzīvi un darbu, ko lasītāji redz vien virspusēji, gan lasītāju apkalpošanas nodaļas darbu. Manuprāt, katram kolēģim vismaz reizi mēnesī vajadzētu apsēsties aiz konsultanta galda, jo tas ir ne tikai interesanti, bet arī palīdz labāk saprast apkārtējos – gan cilvēkus (ko viņi vēlas un ko mēs vēl viņiem varētu piedāvāt), gan kolēģus (viņu darba nianses un pienākumus).

 

Es esmu sapratusi, ka bibliotēka nav tikai ēka, kurā ir grāmatas, žurnāli un diski! Bibliotēka ir sava mazā pasaule, kurā ir tik daudz mainīgo elementu, kas nebeidz pārsteigt katru dienu. Vienmēr priecīga uzklausu idejas, kuras sniedz visi darbinieki bibliotēkas plānotajās aktivitātēs – manuprāt, vairākiem skolotājiem būtu jāuzklausa bibliotekāri, jo ideju gūzma vienkārši nebeidz rimties.

 

Man ir patiess prieks, ka bibliotēka mūsdienās ir iecienīta, un domāju, ka ar laiku tā kļūs vēl populārāka. Bibliotēkā var iegriezties, lai iegūtu grāmatas, kas aizved citās pasaulēs, tāpat šeit var meklēt padomu vai vienkārši, bēgot no savas ikdienas, saules pielietā stūrī palasīt.

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

Komplektēšanas un apstrādes nodaļa toreiz un tagad

Savas darba gaitas uzsāku 1990. gada 1. oktobrī Rajona Centrālajā  bibliotēkā (tagad tā ir “Miezītes” bibliotēka).

 

Mana darba vieta bija un ir Komplektēšanas un apstrādes nodaļa, kurā es vēlējos strādāt, jo tad visas grāmatas es varēju redzēt pirmā. Grāmatas lasīt man patīk jau kopš bērnības. Šis darbs ir tieši tas, kas man patīk, un –  tas ir galvenais.

 

Manos darba pienākumos savulaik ietilpa kataloga kartīšu rakstīšana ar rakstāmmašīnu, grāmatu komplektēšana un inventāra numura ierakstīšana inventāra grāmatā, kā arī grāmatu tehniskā apstrāde. Latviešu valodā rakstāmmašīna bija mehāniskā, bet krievu valodā elektriskā (tā skaitījās smalka). Tajā brīdī, kad rakstāmmašīna saplīsa, kataloga kartītes bija jāraksta ar roku, tas nebija tik viegli,  jo pagastā bija 36 bibliotēkas, un katrai bibliotēkai vajadzīga kataloga kartīte.

 

Nepagāja ne 7 gadi, kad bibliotekāru un bibliotēkas dzīvē ienāca jaunas un nopietnas vēsmas, bibliotēku sistēmas automatizācija. Tas notika 1997. gada 17. maijā! Bibliotēkā ieviesa programmu ALISE un, protams, bija jauni, smuki datori un printeri. Teikšu godīgi – mani māca bailes, kā es varēšu visu apgūt, iemācīties? Apguvu, iemācījos, un tagad man jau ir jaunāks, jaudīgāks dators, un nevaru iedomāties, kā es tagad varētu strādāt bez viņa! Pareizs jau ir teiciens, ka pie labā cilvēks pierod ātri!

 

Man pašai ir prieks – strādāju bibliotēkā ar datoru jau 21 gadu, un darbs man joprojām patīk! Dators kļuvis par labu draugu un palīgu.

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

Jelgavas pilsētas bibliotēka tolaik un tagad

	TOLAIK, 1990. gadi	TAGAD, 2018. gads
Bibliotēkas nosaukums	Jelgavas pilsētas Centrālā zinātniskā bibliotēka (CZB)	Jelgavas pilsētas bibliotēka
Mana darba vieta	Bibliogrāfiskā un metodiskā darba nodaļa	Informācijas nodaļa
Nodaļas darba lauks informatīvās bāzes veidošanā	Bibliotekārā un bibliogrāfiskā  uzziņu aparāta sastāvdaļu veidošana: -          Sistemātiskā rakstu kartotēka -          Novadpētniecības kartotēka -          Metodisko un bibliogrāfisko materiālu kartotēka -          Dažādas tematiskās kartotēkas -          Bibliogrāfisko rādītāju sastādīšana Bibliotēkas ceļvežu, informatīvo materiālu veidošana (2., 3., 4.att.)	Datubāzes “Jelgavas novadpētniecība” veidošana   Citu datubāzu administrēšana un popularizēšana     Bibliotēkas tīmekļvietnes satura veidošana un papildināšana
Darba vietas	Katalogu telpa jeb KATALOGI, kas atradās 1.stāvā (1.attēls). Puse no tagadējās izstāžu galerijas bija atdalīta ar starpsienu. Telpa bija šaura un bieži lasītāju pārpildīta, jo katrai grāmatai, lai to saņemtu lasītavā, aizpildīja īpašu pieprasījuma veidlapu (skat. Ceļvedī, 2.att.). Darba telpa –  3.stāvā, 304.telpa, gaiša un plaša, bet auksta	Darba telpa 2.stāvā, 204.telpa, bez saules, bet silta Lasītava Informācijas centrs
Krājuma pieejamība	Slēgtie fondi 3 lasītavās, 4 krātuvēs; Pirms 1945.gada izdoto grāmatu katalogs lasītājiem nav pieejams, vēlāk to sakārto un glabā atsevišķā kataloga kastītē	Brīvpieejas krājums visās lasītāju apkalpošanas vietās Viss krājums pieejams e-katalogā tiešsaistē
Tehnika	Rakstāmmašīnas kartīšu drukāšanai, latīņu un slāvu burtiem; Tipogrāfiski iespiestās rakstu kartītes kartotēku veidošanai  vienmēr tika saņemtas novēloti, tāpēc ikdienas darba rīks bija pildspalva kartīšu rakstīšanai ar roku. Kartīšu paraugi – 5.attēlā	Datori BIS ALISE

1.ATTĒLS (Mairas Dudarevas foto)

Katalogu telpa 1.stāvā, 1997.gads:

Gar sienām katalogu un kartotēku skapji:

Alfabētiskais katalogs
Sistemātiskais katalogs
Novadpētniecības kartotēka

Sistemātiskā rakstu kartotēka

Sistemātiskā kataloga priekšmetu rādītājs

Apjoms: 1 cm ietilpst apmēram 30 kartīšu. Katalogu skapji aizņēma visas telpas sienas, izņemot logus. Kartotēkas un katalogi nepārtraukti tika papildināti, rediģēti, laboti.

 

Viens no diviem pirmajiem bibliotēkas datoriem. Uz ekrāna redzama ALISE DOS sistēmā.

Pirmā abonētā datubāze bija NAIS, normatīvo aktu datubāze, datus atjauninājām, ierakstot disketē (CD priekštecis), vēlāk ar e-pastu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

  

2. ATTĒLS   1994. gada ceļvedis

 

  

 

3. ATTĒLS Viens no regulārajiem bibliotēkas izdevumiem - ikgadējais periodikas koprādītājs

 

4. ATTĒLS LBB Zemgales nodaļas "Saieta Avīze"

Izdevumu biedrības  reģionālajiem semināriem veidoja nodaļas darbinieki, tekstus vairākkārt pārrakstot uz rakstāmmašīnas, lai iegūtu vajadzīgo izmēru, “maketējot” bez jebkādiem palīglīdzekļiem un zināšanām, pēc tam  sakopējot vajadzīgo eksemplāru skaitu.

 

5. ATTĒLS Kartīšu paraugi

 

Ar roku rakstītās kartotēku kartītes

 

Ar rakstāmmašīnu drukāta kartotēkas kartīte. Sarkanais veidojums ir “reiteris jeb jātnieciņš”, kuru pievienoja īpašām kartītēm, lai atvieglotu  meklēšanu. Šajā kartītē aprakstīts bibliogrāfiskā rādītāja materiāls. Iegriezums veidots, lai kartīti ērtāk ievietot kataloga kasītē, uzverot uz stieņa. Šāds stiprinājums bija nepieciešams, lai nesajauktu sakārtojumu, tāpat nereti kāds lasītājs, sameklējis sev vajadzīgo, ieradās pie bibliotekāra ar izņemtu kartīti ...

 

No LNB atsūtītā saraksta izgriezta Sistemātiskās rakstu kartotēkas kartīte. Sarakstus sāka sūtīt, lai paātrinātu izrakstu saņemšanu, jo tipogrāfijas darbs bija lēns.

 

Tipogrāfiski iespiesta sistemātiskās rakstu kartotēkas kartīte

 

Atpakaļ pie stāstiem

 

Mainās bibliotēka, mainās sabiedrība

Visa mana dzīve saistīta ar bibliotēku un grāmatu. Patika lasīt jau skolā. Un pēc skolas, bieži ejot uz bibliotēku, man piedāvāja sākt tur strādāt.

 

Pirmā mana darba vieta atradās vecā dzīvojamā mājā Raiņa ielā 36 un apvienoja divus dzīvokļus. Bet kādi tur bija lasītāji! Viņiem galvenais bija „Grāmata”. Un viņi nāca un nāca uz bibliotēku, lai varētu paņemt grāmatas un lasīt to, ko neizsniedz uz mājām. Mēbeles bija tādas, ko tagad sauc par retro. Toties īstā krāsns un kamīns deva kaut ko neatkārtojamu (un tas nekas, ka pirmdien grūti bija sākt strādāt aukstuma dēļ!). No tā laika es esmu „saslimusi” ne tikai ar grāmatu, bet arī ar bibliotēkas darbu un lasītājiem.

 

 

Gadi iet uz priekšu. Sabiedrība mainās, mainās arī lasītāji un to prasības pret bibliotēku un tās darbu.

 

Tagad mūsu bibliotēka (atrodas Jelgavā, Dobeles šosejā 100), kura salīdzinot ar iepriekšējo, ir īpaši celta kā bibliotēka. Tā ir neliela, bet pils!

 

Tagad var strādāt daudzpusīgāk, ievērojot katra intereses. Bērniem ir savs bērnu stūrītis ar grāmatām, spēlēm, puzlēm. Cik patīkami klausīties vecāku stāstījumus, ka brīvdienās, ejot garām bibliotēkai, mazie grib iet iekšā. Arī pieaugušiem ir, ar ko nodarboties. Protams arī tagad galvenais ir Grāmata, bet bibliotēkā var nokopēt, izdrukāt, noskenēt, veikt  maksājumus, iegūt plašu informāciju un to visu sniedz internets. Kā mēs bez tā dzīvojām?

 

Un cik mēs, bibliotēkas darbinieki, ar katru gadu paliekam gudrāki!

 

Tā gribas, lai lasītājs saņemtu atbildes uz visiem jautājumiem, ar kuriem viņš atnācis uz bibliotēku.

 

Mainās laiks, mainās sabiedrība, mainās bibliotēkas.

 

Lai bibliotēkas ir gaišas un mājīgas, un lai bibliotekārus neaizstāj roboti!

 

 

Atpakaļ pie stāstiem