Nav skaisti panti tie, kas pārāk gludi lejas,

Tāpat kā tīkamas nav bezrakstura sejas. (E. Virza)

Pirms 140 gadiem pasaulē nācis viens no spožākajiem latviešu dzejniekiem, mūsu novadnieks Edvarts Virza (arī Edvards Virza, īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna).

Virza ticis slavēts, apbalvots un godalgots dzīves laikā, tad ilgi, ilgi aizliegts, tagad atkal cildināts. Kā ierasti izcilu ļaužu jubileju reizēs daudz raksta, spriež un runā, lai šoreiz dzejnieku raksturo paša un laikabiedru rindas.

Tieši pirms 100 gadiem iznāk E. Virzas dzejas krājums “Laikmets un lira”, par kuru Viktors Eglītis teicis: “.. tik izjustu, mākslas ziņā pilnīgu dzejoļu sakopojums, kāda mūsu valodā līdz šim vēl nav bijis.” Krājumā ir “Dzejols”, kas sākas ar rindām kā Virzas dzīves esenci:

“Man dievi ir devuši likteni retu:

Es rakstīju dzejas, es mīlēju daudz,”

Brīnišķīgu dižā dzejnieka raksturojumu sniedzis Anšlavs Eglītis grāmatā “Pansija pilī".

“Virza bija diezgan godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku un nekas viņam nekremtās vairāk kā piederība pie kādas šejienes grupas.

Virza bija patiesi īpatna parādība. Ikviens, taisīdamies viņu sastapt, jau sagatavojās satikties ar maza auguma cilvēku, bet katru reizi nācās izbrīnīties, ka viņš ir tik mazs! Es nezinu, kas bija palaidis indīgo, bet trāpīgo asprātību, ka Virza esot tik mazs, ka varot ērti pastaigāties zem gultas ar izplēstu lietussargu — it kā arī priekšmeti, viņam pieskaroties, rautos mazumā! Viņam ļoti nepatika sēdēt, un viesībās viņš parasti staigāja apkārt.

Līdz ko Virza sāka runāt, viņa sparīgā valoda, asā ironija, galliskās divdomības un rabelēziskās hiperbolas ar uzviju izlīdzināja auguma trūkumus. Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātienē kavējās pie ikdienišķīgām lietām. Gluži nemanot, viņš tās pievērsa mākslām un dzejai un drīzi vien atskanēja pa citātam un, raugi, jau Virza sāka deklamēt un visi apklusa un klausījās kā apburti.

Patoss un "uzpūsta" pacilātība ir bīstamas lietas, bet Virza to pielādēja ar tik negantu sparu, ar tādu enerģijas virmojumu, lepnu un gaviļpilnu noreibumu, ka tam nebija iespējams pretoties. Viņš droši iznira savā dzejas vilnī un uzlidinājās ar to pāri visām reālitātēm, viņa patoss kļuva īstā un vienīgā mākslas realitāte. Viņam bija spēcīga balss un nesalīdzināma ritma izjūta.

Latviešiem ir daudz lielisku dzejnieku, dziļjūtīgu, dziļdomīgu, dzidri sirdsšķīstu, bet neviens nav aizsniedzis Virzas ritmu aumalīgo brāzmojumu. Viņa dzejas paliek atmiņā bez mācīšanās un nav brīnums, ka pēc viņa jaunie dzejnieki arvien vairāk pievērsās brīvajam ritmam, rindu drupināšanai un sadalīšanai; klasiskā, simetriskā un atskaņotā ritmikā. Virzas dzeja bija ieguvusi pilnīgu un bronzaini stingru nobeigtību. Šinī virzienā vairs nepalika kur iet.

Virza rakstīja gluži īpatnējā, pa pusei tādā kā "vecā" ortogrāfijā un tikpat kā nemaz nelietoja pieturas zīmes. Savus darbus Virza zināja no galvas laikam gan visus.

Virza nekad nelasīja no lapas vai grāmatas, bet tikai no atmiņas un tā viņam bija gluži neticama.  Virzas dzejiskajam patosam piemita īpata pārjaunotāja īpašība: rotaļīgiem mīlestības dzejoļiem tas piešķīra kaislīgu versmi, elēģijām izmisīgu smeldzi, domu dzejai pravietisku svinību, dabas aprakstiem ne šīs pasaules rēgainību un cīņas pantiem lepnas ziedošanās joņus, kas tik dzīvi sauca atmiņā vēl nebūt tik senos, slavas pilnos brīvības cīņu gadus. Kā patriotisks dzejnieks Virza ilgu laiku bija bez līdziniekiem, jo Rainim nereti nāk līdzi zināma marksistiski teorētiska dvindziņa, Skalbe šķiet cīņai par maigu Poruku patriotiskās lietas neko nesaistīja. Vienīgi jaunākajos laikos Jānis Medenis un Andrejs Eglītis atkal pacēla lepnas, patriotiskas balsis.”

Biogrāfiskas ziņas par E. Virzu varam atrast daudzviet, vislabāk tomēr iepazīt “latviešu bībeles (poēma ”Straumēni”) radītāju” caur viņa darbiem.

“Dievs tikai talantu pēc savas gribas dod,

Bet māksla pantus vīt – mums pašiem jāatrod."

E. Virzas daiļradi meklējiet e-katalogā ŠEIT