Līdz 1.aprīlim Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas izstāžu galerijā iespējams aplūkot fotogrāfiju izstādi „Ar vējiem krēpēs”. Fotogrāfu radošās grupas ceļojošā izstāde „Ar vējiem krēpēs” atklāj Jelgava Pils salā mītošos savvaļas zirgus dažādos gadalaikos un dzīves posmos. Fotogrāfijas izstaro vitalitāti un optimismu, kādu iespējams gūt tikai ieskatoties šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem acīs. Fotogrāfiju autori: Svetlana Petrova (Sanktpēterburga), Aleksandra Hruščova (Jūrmala), Jana Kovaļova (Rīga), Einārs Nordmanis (Jelgava) un Dzintars Malkauss (Jūrmala). Izstādes atklāšana norisināsies 4.martā pulksten 16:00. Laipni aicināts ikviens interesents!

Pirms Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās cilvēki, tā gandrīz pilnībā bija klāta necaurejamiem mežiem. Tikai upju un ezeru krastos pletās dabiskās pļavas, kas ilgstoši varēja pastāvēt ūdenslīmeņa svārstību un lielo zālēdāju – stumbru, tauru un Eiropas savvaļas zirdu ietekmes rezultātā. Cilvēku koptas pļavas mūsdienu izpratnē sāka veidoties daudz vēlāk, vienlaikus ar lauksaimniecības attīstību. Pakāpeniski mežu platības Latvijā saruka, bet pļavas un ganības pletās plašumā, maksimumu sasniedzot 20.gs. sākumā (aptuveni 30% no teritorijas). Diemžēl mūsdienās, 21.gs. sākumā, mainoties pļavu apsaimniekošanas veidiem, dabiskās pļavas ir sarukušas līdz 1% no teritorijas, un ir nevienmērīgi izkaisītas pa visu valsti. Līdz ar dabisko pļavu izzušanu, krasi ir samazinājusies sugu daudzveidība augu un dzīvnieku valstī.

Viena no efektīvākajām pļavu apsaimniekošanas metodēm ir dabiska, ekstensīva noganīšana, izmantojot dzīvei savvaļā pielāgotas lielo zālēdāju sugas. Senatnē viena no tādām sugām bija savvaļās zirgs-tarpāns, kas bija sastopams visā Eirāzijas teritorijā. Tarpāni lielos baros klejoja Dienvidkorejas stepēs, Lietuvas un Baltkrievijas mežos, Ukrainā, Krimas stepēs, Priekškaukāzā, pie Dinas upes un Volgas lejtecē. 17.gadsimtā vairākās Eiropas pilsētās algoja strēlnieku vienības tarpānu nomedīšanai, jo tie postīja tīrumus un bija ļoti grūti pieradināmi. 1814. gadā Prūsijā vairāki tūkstoši mednieku ar dzinējiem ielenca un iznīcināja pēdējos lielos savvaļas zirgu barus – ap 260 dzīvnieku. 19.gadsimta beigās dzīvs nebija palicis neviens savvaļas tarpāns, lai gan ir arī liecības, ka 1919.gadā Poltavas guberņas Dubrovkas sādžā nebrīvē mira pēdējais tarpāns – 20 gadus vecs ērzelis. Visilgāk savvaļā tarpānu populācija saglabājās Belovežas gāršas apkārtnē Polijā. Ap 1780.gadu visi tika izķerti un nogādāti grāfa Zamojski zvērnīcā Bilgorajā Austrumpolijā. Tā kā tarpānu audzēšana nenesa nekādu peļņu, tad atlikušie 20 zirgi tika izdalīti vietējiem zemniekiem, krustošanai ar mājas zirgiem. Gadiem ejot, krustošanā iegūto īpatņu īpašības sāka novērtēt, līdz 1923.gadā Valsts Janova Podlanski zirgaudzētavā tika uzsākta šo zirgu audzēšana, kas vēlāk profesora Tadeuša Vitulani vadībā turpinājās dabiskas selekcijas veidā pussavvaļas ganāmpulkos jau ar mūsdienās zināmo nosaukumu – konik Polski.

Konik Polski ļoti līdzinās izmirušajiem savvaļas tarpāniem. Šīs šķirnes zirgi spēj izturēt nelabvēlīgus laika apstākļus, iztikt ar trūcīgu barību, tiem ir labi organizēta bara struktūra, izstrādājušies visi savvaļas dzīvnieku instinkti. Mūsdienās Eiropā konik Polski izmanto zālāju nogānīšanai aizsargājamās dabas teritorijās. Tie lieliski veic izzudušo savvaļas tarpānu „ekoloģisko uzdevumu”.

Latvijā lielo zālēdāju atjaunošanas programmu uzsāka Pasaules Dabas fonds (WWF) 1996.gadā. Savvaļas zirgi apdzīvo pamestas un aizaugošas lauksaimniecības zemes. Tā rezultātā lēnām atjaunojas mozaīkveida ainava un palielinās sugu daudzveidība.

Pils sala Jelgavas pilsētas teritorijā ir viena no pēdējās vietām Latvijā, kur saglabājušās neskartas dabiskās palieņu pļavas. Tādēļ tās iekļautas Eiropas nozīmes dabas liegumā „Lielupes palienes pļavas”. Pils salā 2007.gadā tika palaisti piermie 16 savvaļas zirgi. Patlaban uz salas to jau ir vairāk kā 40.