Līdz 4. novembrim Jelgavas pilsētas bibliotēkas izstāžu galerijā iespējams aplūkot Nijoles VILUTIENĖS un Eugenijus NALEVAIKA akvareļu izstādi ATMIŅA.

Nijole Vilutiene ir beigusi M.K.Čurļoņa Mākslas skolu. 1972.gadā ieguvusi grafikas specialitātes diplomu Viļņas mākslas institūtā. No 1985.gada  Nijole ir Lietuvas mākslinieku savienības locekle. 2005. gadā piešķirts Lietuvas mākslinieka statuss un  2009. gadā piešķirta individuālā valsts mākslas stipendija.

Mākslas zinātnieks dr. Vids Poškus apgalvo: Nijole Vilutiene ir ne tikai grafiķe, bet ir grafiķe panteiste – tāda māksliniece, kurai spēku un iedvesmu  sniedz daba. Tā ir bagātāka par visapdāvinātākā cilvēka iztēli. No dabas māksliniece kā kāda renesanses māksliniece vai japāņu mūķene-kaligrāfe ņem, aizņemas (kontemplācijas un iejušanās veidā) formas, izskatu, pat idejas.  Nijoles daiļrade ir panteiska ne tikai tāpēc, ka tā tiek balstīta dabā, bet arī tādēļ, ka gan cilvēkā, gan viņas iekšējā pasaulē redzams naturāls, dabisks skaistums. Zinātniski to dēvētu par mikrokosmosa harmoniju. Tieši tādu apbalvojumu var paust, ieraugot hrestomātiskos, šai māksliniecei raksturīgos mākslas darbus, veltītus sievietes  ķermenim, tā silueta līniju „sāpēm un priekam“ (pēc pašas autores sacītā). 

Pati māksliniece saka: „...Gribēju radīt mākslas darbus, kurus zīmēju, gravēju, vērojot dabu. Mani interesē miers  un klusums, haoss un noslēpums. Patīk vērot, kad krīt lapas, kā ziedi nodzīvo savu dzīvi, kad kļūst redzams viss izcilais līniju, savijušos kailo saknīšu skaistums. Novēroju to, un tas ritms apbur kā mūzika...“.

Māksliniece ir sarīkojusi ap 20 personālo izstāžu, piedalījusies daudzās konkursa izstādēs Lietuvā, Itālijā, ASV, Austrijā, Argentīnā, Somijā, Taivānā, Skotijā, Ukrainā, Japānā, Turcijā, Spānijā, Francijā u.c.

 

Eugenijus Nalevaika ir dzimis 1960.gada 10.augustā Kauņā, Lietuvā. 1978. gadā absolvējis J.Naujaļa mākslas vidusskolu, vēlāk, laikā no 1979.-1984. gadam studējis Valsts mākslas institūta (tagad Viļņas mākslas akadēmijas Kauņas fakultāte) interjera dizaina fakultātē. No 1984. gada rīko personālās izstādes un piedalās grupu izstādēs Lietuvā un ārzemēs. No 1990. gada ir Lietuvas mākslinieku savienības (LMS) loceklis, 1996.-2008.gados bijis LMS Kauņas nodaļas priekšsēdētājs, no 2008. gada beigām līdz 2012. gadam – Lietuvas mākslinieku savienības priekšsēdētājs, 2013.-2017. gadā – galerijas „Meno forma“ direktors. Strādā akvareļa jomā, ir akvarelistu grupas „AQUA 12“ loceklis, starptautiskās akvareļu biennāles „Baltijas tilti“ (www.baltijostiltai.lt) iniciators un projekta vadītājs (2006., 2008., 2010., 2012., 2014., 2016. gadā). Šobrīd – LMS Kauņas nodaļas priekšsēdētājs, Viļņas mākslas akadēmijas Kauņas fakultātes lektors. 

“... Sadraudzēties ar akvareli neizdodas uzreiz, jo akvarelis ir kaprīza tehnika. Tas pieprasa koncentrēšanos, vērību, ātru un precīzu reakciju, bet tajā pašā laikā  – brīvības un viegluma sajūtu, jo savaldīt vajag šķietami nesavaldāmas stihijas, pirmām kārtām – ūdeni. Vajag paredzēt, kur un kā tas plūdīs, vajag just, kad papīrs jau pietiekami mitrs (vai – sauss), lai darbu ar pigmentu varētu turpināt vajadzīgajā virzienā. Varbūt pigments un ūdens arī ir īstie daiļdarba autori, bet mākslinieks – tikai roka, kas tur otiņu...“, tā Eugenijus Nalevaika.

Atmiņas tēma, līdzīgi kā mīlas un naida tēma, ir viena no tām, ko visbiežāk izmanto un dažādi interpretē dažādu žanru mākslinieki. Ne vienmēr atrodam skaidrojumu, kādēļ vienu lietu atceramies viegli, bet citu – pat negribot aizmirstam uz ilgu... Zinātnieks Moriss Halbvahs ievērojis, ka atmiņa – tāpat kā valoda – formējas, stāstot savas atmiņas, tajās klausoties un tās iegūstot. Tāpēc tas, kurš dzīvo viens, vispār nevar izveidot atmiņu.

 

Lietuviešu mākslinieku izstāde „Atmiņa“, kas veltīta Baltu vienības dienai, pieņem atgriešanos kolektīvās atmiņas slāņos. Tuvojoties rudens saulgriežiem, divas tautas – lietuvieši un latvieši – atgādina gan sev, gan citiem par ilglaicīgiem cilvēku, valodu un blakus dzīvojošo tautu savstarpējiem sakariem. Tā ir norāde uz mūsu atmiņas un visas dzīves cikliskumu. Cikliskumu varam pamanīt arī mākslinieka Eugenijus Nalevaika daiļradē. Gleznas nav vienotas tematiskos ciklos, kurus saistītu nosaukums vai obligāta eksponēšanas kārtība. Kolorīta izvēle, triepiena rokraksts, akvareļa dzidrums un izlieto kārtu vieglums, bet citreiz pat dramatisms appludina izstādes skatītājus ar bangojošiem emociju un iespaidu viļņiem. Gleznās var ieraudzīt gan cerīgu pavasari, gan rotaļīgas vasaras  atspīdumu, varbūt sarežģīta rudens vai pat ziemas sastinguma mirkļus... Dzīves cikli, gadalaiki, kas mainās katru gadu, un atmiņas rada krāsainus attēlus, caur kuriem mākslinieks ļauj pieredzēt personīgo piedzīvojumu atspīdumus.