Ādolfs Krūmiņš bija Jelgavas pilsētas galvenais arhitekts no 1953. līdz 1964. gadam. Izstrādāja Jelgavas pilsētas pirmo ģenerālplānu, kas tika apstiprināts 1959. gadā. Projektējot pilsētas apbūvi, sevišķi centrālajā daļā, centās akcentēt atsevišķas pilsētas daļas ar skvēriem un zaļumu masīviem. Pirmskara Jelgavas līku loču 10 – 12 m šaurās senās ieliņas tika pārveidotas par zaļumu joslām vai  iekškvartāla ceļiem. Pazuda mazie kvartāli un ēnainie pagalmi, to vietā saslietas daudzstāvu dzīvojamās mājas, un tomēr, pateicoties Ādolfam Krūmiņam, Jelgava nekļuva tīri padomju pilsēta. Skumji gan, ka netika atjaunots Latviešu biedrības nams, Trīsvienības baznīca, pils teātris, tiesas nams un citas ēkas, taču to nevarēja izlemt galvenais arhitekts. Padomju valdības direktīva noteica visas karalaika drupas likvidēt jau līdz 1952. gadam.

Ādolfs Krūmiņš projektējis sabiedriskās ēkas, interjerus un individuālās ēkas. Nozīmīgs ir Ādolfa Krūmiņa vadībā celtais Jelgavas pilsētas kultūras nams. Ā. Krūmiņš pilnībā pārveidoja tā tipveida projektu, pats projektēja arī kultūras nama telpu iekārtojumu un mēbeles.

“A. Krūmiņam vajadzējis ņemt vērā tipa projektu, kas sākotnēji izraudzīts kultūras nama celtniecībai. Jau 1958. gadā acīm redzami novecojušais tipa projekts būtībā pilnīgi pārstrādāts. Vēl vairāk tas mainīts celtniecības laikā. Pazudušas kolonas, pilastri, obeliski, balustrādes un citas “pārmērības”. Līdz nepazīšanai pārvērtušās iekštelpas. Tomēr vecais vēl liek sevi manīt. Šur un tur. Pirmām kārtām fasādēs. Tā nu tas ir. Taču jaunais, labais, mūs dienīgais ir lielā pārsvarā. Arhitekts A. Krūmiņš paveicis darbu, kas ir nozīmīgs ieguldījums augošās pilsētas kultūras dzīves tālākai plauksmei. Kas visvairāk patīk jaunajā kultūras namā? Plašums. Nekur nav saspiestības. Visur daudz gaisa un gaismas. Jāatzīmē, ka ievērojami paplašinātas kā izrāžu, tā lekciju zāle. .. Patīk, ka iekštelpu arhitektūrā meistarīgi iedzīvināts princips “vienība daudzveidībā”. Katrai telpai rasts savs risinājums, kas atbilst tās nozīmei un uzdevumiem. Lietoti savi apdares materiāli, sava krāsu gamma, savi apgaismes ķermeņi un citas detaļas. Vestibilā, piemēram, dominē koks. Stabi, sienas, pasijām piekārtais griestu režģojums — te visur redzam neslēptu koka faktūru tās dabiski dzeltenīgajā tonējumā, Foajē valda stikls, kas ietērpj stabus. Izrāžu zāle — skaidu plates. Taču šīs un visas pārējās tik dažādās telpas savā kopumā veido vienu veselu. Tā sakot, “turas kopā”!” Priede, Gunārs Māksla Nr.1 (1963, janv.)

Ādolfa Krūmiņa dzīvi aprauj nezināmu ļaundaru rokas. 1964. gada 17. jūlija pievakarē pēc darba Krūmiņš dodas uz mājām Veidenbauma ielā. Naktī māja tiek aizdedzināta, arhitekts no rīta atrasts miris.

Atceroties pēckara Jelgavas galveno arhitektu Krūmiņu

https://jelgavasbiblioteka.lv/novadpetnieciba/novadnieku-datubaze/adolfs-krumins/