Gleznotāja S. Meškone stāsta: „Mana valoda ir glezniecība. Glezniecību nevar izskaidrot. Tā pieder sajūtu gammai. Tas ir nebeidzams dialogs ar sevi un audeklu, ar dabas motīvu, ar modeli un, beidzot – ar skatītāju. Bez dabas un portretstudijām ceļu lauž arī pārdomas par redzēto, piedzīvoto, izjusto, bieži arī – neizprotamo”.
Māksliniece atklāj, ka portrets – tas ir īpašs glezniecības veids. Tas ir veids, kā tuvāk iepazīt modeli, kā noskaidrot neizprotamo, ko nespēj ne saruna, ne arī kāda cita nodarbe. Plastiskajā glezniecības valodā uz audekla jebkura forma, priekšmeta vai cilvēka tēls māksliniecei visbiežāk ir krāsu attiecību un to mijiedarbības mezgla punkts, kas veido visu gleznas telpu, gaismas plūduma intensitāti un kustības virzienu.
„Manuprāt, tieši tā tas notiek visdažādākajās sabiedrības un dabas norisēs šeit un tagad... uz zemes šīs un izplatījumā, Visumā… Visbiežāk tas ir visai tālu no acīmredzamā, visai tālu no it kā pašsaprotamā” – pauž māksliniece.
S. Meškone ir gleznotāja–grafiķe un Latvijas Mākslinieku savienības biedre. No 1998. līdz 2013. gadam bijusi lektore Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, bet no 2004. līdz 2007. gadam – RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Tēlotājas mākslas katedras vadītāja. Dzimusi un vispārējo vidējo izglītību ieguvusi Jelgavā, studējusi Valsts Mākslas institūtā Viļņā.
Māksliniece strādā eļļas, akrila, pasteļa, akvareļa glezniecības un oforta tehnikās un regulāri piedalās izstādēs. Viņas darbi ir bijuši izstādīti Sofijā, Pori, Berlīnē, Ķelnē, Parīzē, Čikāgā, Madridē, Maskavā, Pēterburgā, Viļņā, Šauļos. Gleznotājas darbi atrodas Latvijas mākslas muzeju un galeriju kolekcijās, privātkolekcijās Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Armēnijā, Francijā, Vācijā, Italijā, Bulgārijā, Nīderlandē, Zviedrijā, ASV, Kanādā, Izraēlā un citur.