Nupat noslēgušās Māras Puriņas darba gaitas Lielplatones pagasta bibliotēkas vadītājas amatā. Piedāvājam Māras Puriņas atskatu uz nostrādātajiem darba gadiem Lielplatones pagasta bibliotēkā no 1992.gada 2.janvāra līdz 2015.gada 31.jūlijam.

1991.gada decembrī pagasta pārvaldes priekšsēdētājs Valdemārs Popils uzaicināja mani strādāt par Lielplatones bibliotēkas bibliotekāri. Iepriekšējās bibliotekāres vainas dēļ tika nopludināta bibliotēka, un apmēram ceturtā daļa no bibliotēkas fonda, jeb ap 2000 grāmatu gāja bojā. It īpaši liels zaudējums bija tādēļ, ka bojā aizgāja latviešu oriģinālliteratūra.

 

Pēc profesijas biju zootehniķe un pēdējos divus gadus nostrādāju par arodbiedrības priekšsēdētāju Lielplatones Lopkopības Izmēģinājumu saimniecībā (LIS), tādēļ baidījos, vai spēšu tik krasi nomainīt amatu. Taču, iestājoties Padomju Savienības sabrukumam, vienalga bija nepieciešams atrast citu darbu, un es piekritu, jo normāls cilvēks taču var apgūt dažādus arodus bez problēmām. Sāku strādāt 1992.gada 2.janvārī.

 

Bibliotēka atradās Lielplatones pagasta pārvaldes mājās „Mazplatonē”. Viena maza priekštelpiņa bibliotekāra galdam un apmeklētāja krēslam un viena liela telpa grāmatām. Telpa pieblīvēta ar plauktiem, grāmatas gadu gadiem krātas, daudzas jau sen rokās neturētas. Ar lielu žēlumu nesu un metu ārā bojātos Blaumaņa un Jaunsudrabiņa sējumus un visas pārējās bojātās grāmatas. Telpas bija neremontētas, pamitras. Ziemā malkas krāsns apkure neko daudz nepiesildīja, jo krāsns bija veca, izdrupusi un labi nesildīja.

 

Izrādījās, ka darbu sākt nemaz nebija tik grūti. Pateicoties Jelgavas rajona bibliotēkas organizētajiem bibliotekāru pamatzinību kursiem, apguvu bibliotekāra darba pamatus. Tajos gados galvenais bija apstrādāt grāmatas, kārtot katalogus un izsniegt apmeklētājiem grāmatas. Atceros, ka interesantākie brīži bija tie, kad no rajona bibliotēkas tika atvesti jauno grāmatu maisi. Tas apmērām tā, kā mazam bērnam, kad uzdāvina jaunu rotaļlietu. Tolaik Jelgavas rajona bibliotēka grāmatas iepirka centralizēti un dalīja pa bibiotēkām.

 

Vairākkārt tiku lūgusi, lai bibliotēkā iztaisa remontu, taču visu laiku bija atrunas, ka nav līdzekļu. Nolēmu, ka neko jau nesagaidīšu un griezos ar lūgumiem pie jaunizveidotajām zemnieku saimniecībām. Un tā, pateicoties lielāko zemnieku saimniecību atsaucībai, 1997.gadā bibliotēkā tika veikts remonts, iemūrēta jauna krāsns. Protams, laikam aiz pieklājības, arī pagasta padome iedalīja nedaudz līdzekļu.

 

1993.gadā izveidojās situācija, ka Lielplatones LIS bibliotēkā vairs nebija bibliotekāres,  zinātnieki saimniecībā vairs nekādus pētniecības darbus neveica un šai bibliotēkai bija paredzēta likvidācija. Negribēju to pieļaut, jo bibliotēkā bija daudz ļoti vērtīgu grāmatu un tā šo bibliotēku pievienoju savai pagasta bibliotēkai. Darba bija ļoti daudz un paldies Jelgavas rajona bibliotēkas bibliotekārēm, kuras brauca man palīgā. Grāmatas gan palika uz vietas Lielplatones LIS „Lielplatones muižā”, un es nedēļā divas dienas apkalpoju lasītājus tur, bet trīs dienas pagasta padomes mājā.

 

2000.gadā, kad Lielplatones LIS strādājošie zinātnieki pilnībā atbrīvoja telpas „Lielplatones muižā”, bibliotēku no „Mazplatones” pārcēla uz Lielplatones centru, uz „Lielplatones muižu”, kur tā ir vēl šodien – muižas dienvidu spārna otrajā stāvā.

 

Mainoties vadošajām bibliotēkām un nokļūstot Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas aprūpē, mainījās arī kārtība, kādā iegādājāmies jaunās grāmatas. Mums pašiem bija jāpērk tās savai bibliotēkai un paši arī pasūtījām presi. Atceros, kā smagos grāmatu saiņus staipīju no grāmatnīcas uz autoostu un tad no pieturas uz bibliotēku, grāmatas taču ļoti smagas. Šodien – piesēžos pie datora, pasūtu internetā grāmatas un pēc pāris dienām tās jau tiek atvestas uz bibliotēku, nu kā sapnī!

 

Mainoties pagasta pārvaldes priekšniekiem, mainījās arī attieksme pret bibliotēku. 2001.gadā par pagasta pārvaldes priekšnieku tika ievēlēts Aivars Kokins. Laikā, kad viņš ieņēma pagasta pārvaldes priekšsēdētāja amatu, bibliotēkā varēju jau pietiekoši iepirkt jaunās grāmatas un pasūtīt vairāk preses izdevumu, kā arī veikt šādus tādus kosmētiskos remontiņus.

 

2001.gada 10.janvārī bibliotēkai piešķīra pirmo datoru, tas bija viens no Zviedrijas dāvinājuma pagastam. Protams, interneta jau nebija, toties visus rakstāmos gabalus tagad rakstīju uz datora. Atvadījos no savas vecās rakstāmmašīnas. Jutos ļoti laimīga un „Liela”. 2002.gadā bibliotēkai piešķīra mobilo tālruni. Šajā gadā arī skolas bibliotēku pievienoja pagasta bibliotēkai, jo skolā trūka speciālista ar bibliotekārajām zināšanām. Bibliotekārā darba slodze pieauga. Taču 2006.gadā skolas fondu atkal pārņēma atpakaļ skola, jo jaunie izglītības likumi liedza skolas bibliotēkā strādāt cilvēkam bez pedagoģiskās izglītības. Man jau nekas, palika mazāk darba, bet žēl tā darba, ko ieguldīju, sakārtojot visas kataloga kartiņas un pārējo dokumentāciju, daļa grāmatu bija jau ievadīta programmā skolām LIIS. Saku to tāpēc, ka pēc grāmatu atdošanas skolai viss tika palaists pašplūsmā, naudu jau gan kāds par bibliotekāro darbu saņēma, bet neko pie grāmatām nedarīja. Katalogu kartiņas pazuda, iepirkumu grāmatas arī noklīda. Nepastāvot vairs Lielplatones pamatskolai, grāmatas bez aktiem vienkārši sadedzināja. Nezinu, kā grāmatvede tika ar to galā.

 

2003.gadā jaukā, lielā pasākumā nosvinējām bibliotēkas 80.gadu jubileju, jo bibliotēka ir dibināta 1923.gada 8.martā.

 

2004.gada nogalē no Jelgavas Zvaigznes grāmatnīcas atvedu dažādas grāmatas, kartiņas, dāvaniņas un noorganizēju Ziemassvētku tirdziņu, lai arī mūsu iedzīvotājiem būtu vienkāršāk iegādāties dāvaniņas. Šādu tradīciju piekopu vēl arī turpmākos trīs gadus.

 

2005.gada 18.aprīlī bibliotēkai pieslēdza internetu un valsts aģentūra „Kultūras informācijas sistēmas” noslēdza līgumu ar pagasta pārvaldi par jaunas datortehnikas bezatlīdzības piešķiršanu bibliotēkai. Tas bija kaut kas ļoti, ļoti brīnišķīgs, tā teikt „Nu kā pie cilvēkiem!”. 2005.gada 1.augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības noslēdza vēl vienu līgumu ar pagasta pārvaldi par datortehnikas iegādi lasītāju lietošanai un 2005.gada 24.novembrī jaunais dators bija klāt. Šajā gadā ieguvām vēl otru datoru lasītājiem, kuru pēc draudzīgā aicinājuma „Uzdāvini datoru savai bibliotēkai”, mums uzdāvināja Hansabanka. 2007.gada 20.decembrī tika noslēgts līgums Nr 232.1-560/2007/BMGF „Datortehnikas un multifunkcionālo iekārtu piegāde publiskajām bibliotēkām Bila un Melindas Geitsu fonda līdzfinansētā publisko bibliotēku attīstības projekta ietvaros”, un 2008.gada 18.aprīlī mūsu bibliotēka saņēma četrus jaunus datorkomplektus un multifunkcionālo iekārtu.

 

Elektronisko saziņas līdzekļu ēra ienāca ļoti strauji un prasīja daudz ko jaunu apgūt, mācīties, lai pati varētu izmantot piešķirtās iespējas un mācīt tās citiem. Lasītāju pieplūdums strauji uzlabojās, jo visiem gribējās strādāt ar jaunajiem datoriem. Vispār jau bibliotekārs kļuva savā ziņā par skolotāju. Darba kļuva vairāk, bet arī interesantāk. Turpinot par tehnoloģiju ēru, piebildīšu, ka šogad, 2015.gadā, visi vecie datori tika nomainīti ar pilnīgi jauniem, pateicoties Jelgavas novada speciālistu izstrādātajam projektam. Klāt ir nākusi vēl viena, tikai melnbalta multifunkcionālā iekārta, uz kuras var printēt arī A3 lapas. Bibliotekāra personālo datoru nomainīja 2014.gadā par pagasta pārvaldes līdzekļiem.

 

Tagad nedaudz atkāpsimies uz 2011.gadu, kad izstrādāju projektu un iesniedzu Lauku Atbalsta dienestā, lai bibliotēkā iegādātos jaunas mēbeles un apgaismes iekārtas. Vecie plaukti, kuri tika iepirkti vēl bibliotekāres Līnas Bergas laikā, tātad aptuveni pirms 50 gadiem, bija pavisam nolietojušies un tā šūpojās, ka varēja kādu savainot. Manu projektu atbalstīja, un pagasta pārvalde piešķīra līdzekļus, lai varētu kapitāli izremontēt telpas. Gada beigās ieguvām atjaunotu, gaišu, saulainu bibliotēku, kurā patīkami atrasties jebkāda vecuma apmeklētājiem, jo arī mazie tika pie sava bērnu rotaļu stūrīša.

 

Lasītāju skaits, salīdzinoši ar padomju laikiem, ir mainījies uz slikto pusi. Ja toreiz bija ap 300 lasītāju, tad šodien bibliotēkā skaitās 173. Cilvēki savas intereses apmierina ar tehnoloģijām, lielākajai daļai mājās ir interneta pieslēgums, un grāmatu lasīšana vairs nav populāra.

 

Pa šiem gadiem esmu centusies iegādāties bibliotēkā visu nepieciešamo, lai produktīvi varētu strādāt. Ir iegādāts fotoaparāts, diktofons, projekcijas aparāts ar ekrānu, iekārtots stūrītis kafijas pauzei un viesu uzņemšanai.

 

Pateicoties tam, ka Lielplatones muižā atradās skola, bibliotēkai bija laba sadarbība arī ar to. Rīkoju izglītojošus pasākumus. Interesanti bija mazie apmeklētāji no blakus esošā bērnudārza. Liels atbalsts bija bibliotekas atbalsta kopas dāmas, ar kurām kopā pavadīti daudzi interesanti brīži, pat līdz A.Brigaderes ludziņas „Čaukstenes” uzvešanai. Laba sadarbība bija ar pagasta pārvaldes kolektīvu un lielu atbalstu saņēmu no pārvaldes pārvaldnieces Līgas Rozenbahas.

 

Lielu paldies varu teikt arī tautas nama direktorei Ilzei Beidei, kura man ļoti daudz palīdzēja 13.Jelgavas un Ozolnieku novadu grāmatu svētku organizēšanā 2014.gadā. Ļoti laba sadarbība bijusi ar Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas kolēģiem, vai, pareizāk teikt,  priekšniecību. Gari darba gadi nostrādāti direktora vietnieces Dzintras Pungas vadībā. Ļoti gudra, izpalīdzīga un labestīga – tā viņu raksturotu es. Gribu teikt lielu paldies par visu, ko viņa dara mūsu, lauku bibliotēku labā!

 

Atskatoties uz visiem šiem gadiem, varu teikt, ka pārsvarā jebkurā brīdī, kad lūdzu palīdzību, bija daudz cilvēku, kuri man palīdzēja. Paldies viņiem!

 

Man vaļasprieks ir bijusi dzeja. Centos piesaistīt arī citus vietējos dzejniekus Aiju Popilu un Juri Čuričevu un visi esam līdzautori ikgadējam dzeju krājumam „Zemgales vācelīte”.

 

Noorganizēju konkursu pagasta himnas vai dziesmas vārdiem, tajā uzvarēja Aija Popila, taču mūziķi, kuri sacerēja mūziku, nebija mierā, un tad mēs abas, saliekot kopā abu dzejoļus, izveidojām vienu. Tā nu radās Artūra Reinika mūzika un A.Popilas un M.Puriņas vārdi – Dziesma Lielplatonei. Apmēram 100 pagasta iedzīvotāji saziedoja pa latam, lai samaksātu mūzikas autoram par darbu. Dziesma ir sirsnīga un melodiska.

 

Kaut mazu sīkumiņu, bet tomēr aiz sevis būšu atstājusi. Zinu, ka bija cilvēki, kuriem nepatiku, jo mans moto bija: „Dzīvot tā, lai vakarā varētu mierīgi aizmigt un no rīta droši skatīties cilvēkiem acīs”. Esmu pateicīga tiem, kuri šajos garajos darba gados man palīdzējuši, lai bibliotēka būtu tāda, kāda tā šobrīd ir. Un nobeigumā viens no maniem domu graudiem:

 

Visdārgākā

Vai Zini, kur zāle smaržo
Pēc dzīvinoša spēka?
Vai zini, kur ievas tvan
It kā aicinot grēkam?
Kur kastaņu sveces skaistas,
Un ceriņzieds laimi sniedz,
Kur Jāņunakts mīlas ugunī
Uzplaukst papardes zieds?
Kur zilo ezeru zeme,
Kur baltākā liedaga smilts,
Kur spēku dod rudzu maize,
Un māju pavards tik silts?
Un kur tā vēl dziesmas skan,
Kuras dziedot tauta kļūst vienota?
Tā zeme visdārgākā mana,
Tā mūsu mīļotā Latvija.