Maija Eliase (zināma arī kā Maija Terpilovska) nāk no Eliasu dzimtas. Viņas tēvs ir mākslas zinātnieks Kristaps Eliass, Ģederta Eliasa brālis. Tēvabrāļa vadībā ar diplomdarbu “Ābolu novākšana” 1949. gadā Maija Eliase beidz Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu. Ģederts Eliass atzīst, ka Maijai ir skaidra, dzīvespriecīga īstenības izjūta, viņa viegli glezno un zīmē labi, tādējādi viņai ir visas dotības izaugt par vērtīgu mākslinieku. Arī oficiālie kritiķi saka labu par jauno mākslinieci Maiju Terpilovsku, neaizmirstot piebilst, ka viņai tomēr krietni vēl jāapgūst padomju mākslas idejiskā izpratne. Diplomdarba recenzents Arturs Lapiņš: “Maija Terpilovska – spoža gleznotāja, bet arī pierāda, ka ar skaistu un sulīgu gleznojumu mūsu dienās vien nepietiek, lai saistītu skatītāju. Bezpartejiskais saturs, neskatoties uz labi zīmēto tipāžu un kolorīta saskaņu, ar sižetu gleznu parāda par gleznotu labas, skaistas glezniecības dēļ. Gleznotājai ir visas teicamas gleznotājas īpašības, bet pagaidām nav laikmetam līdzi pukstošas sirds.” Sirds gan māksliniecei stipri sitās “laikmetam” līdzi. Tieši diplomdarba gleznošanas laikā “Zīlēnos” Maijas tēvamāti izved uz Sibīriju, mazmeita tik vien paspēj, kā aiznest vecaimātei kažoku, 1950. gadā arestē un notiesā tēvu Kristapu Eliasu. Iespējams, lai turpinātu gleznot, sirds un otas bija jāiesloga padomju iekārtas uzspiestā socreālisma aplokā.

Neskatoties uz pirmos portretus noniecinošu kritiku, Maija Eliase kļūst pazīstama kā portretiste. Viņa glezno gan radošas personības - komponista M. Zariņa, dziedoņa M. Fišera, tēva - mākslas zinātnieka K. Eliasa portretus, gan, protams, darba pirmrindniekus, akcentējot viņu cilvēciskos vaibstus virs trieciendarbā nedabīgi nospriegotajiem. Tuva māksliniecei ir arī klusā daba un, kā jau profesora Ģederta Eliasa skolniecei, lauku dzīves tēlojums, īpaši Platones un Eliasu dzimtas mājasvietas “Zīlēnu”.

Daudzu gadus garumā atsevišķi mākslinieces darbi tiek izstādīti dažādās izstādēs, bet personālizstādi Maija Eliase piedzīvo tikai 1986. gadā Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. 1989. gadā tai seko izstāde Stokholmā un 1991. gadā Rīgā. Maijas Eliases māsīca Izabella Cielēna saka: “Šai izstādē varēja atkal sastapties ar Maijas agrīniem darbiem, kā piemēram psiholoģiski dziļi izteiksmīgo tēva portretu no 60-tiem gadiem, zili pelēcīgos neitrālos toņos, tas ļauj spēcīgāk runāt tieši formai, vaibstiem un pārējām ķermeņa līnijām. Varēja arī sastapt Maijas cienītāju iemīļotos, spilgti krāšņos ziedus, kā arī intensīvi kvēlojošās ainavas. Bet izstādes apmeklētājus pārsteidza un sevišķi iepriecināja divu pēdējo gadu sniegums. Maija nu likās atradusi pati savu īpatnējo izteiksmes veidu, abstrahējot izraudzītos motīvus, lai jo tiešāk izteiktu savas izjūtas spēcīgā krāsu dinamismā. Jo spilgti tas parādījās darbos, kur Maija iemūžinājusi janvāra dienu vēsturiskos notikumus, kā "Barikāde", "Bastejkalnā" u.c. Tur viņa apliecināja savu saistību ar šo nozīmīgo laikmetu, tā īstenojot sava skolotāja Ģederta Eliasa domu: "Ja gleznā nebūs ielikts paša mākslinieka gars, personīgās izjūtas, pārdzīvojumi, tā nespēs arī citos izsaukt emocionālus pārdzīvojumus, tai nebūs mākslas vērtības." Maijai bija vēl daudz jaunu ieceru, kā attīstīt savu daiļradi – diemžēl tās viņai nebija lemts īstenot. Tomēr viņa vēl dabūja piedzīvot Latvijas valsts neatkarības proklamēšanu un atzīšanu visā pasaulē, kas viņai pēdējās mūža dienās esot bijis liels gandarījums — šķirties no ģimenes pārliecībā, ka bērniem un mazbērniem nebūs vairs jādzīvo apspiestībā un bailēs. Bet latviešu mākslai Maijas Eliases pāragrā aiziešana mūžībā ir liels zaudējums – atliek tikai cerēt, ka tas devums, ko viņa mums ir atstājusi, tiks pienācīgi saglabāts un atradīs savu paliekošu vietu latviešu māklas pūrā.”

Vairāk par Maiju Eliasi ŠEIT

Laiks, Nr. 88 (02.11.1991.) Gleznotāja Maija Eliase aizvadīta mūžībā