Paēnā puķes un bērziņi dzīvo.

Tie dzīvo. *

Pirms 105 gadiem Jelgavā pasaulē nāk meitenīte vārdā Monta, kas jau pēc 15 gadiem sāk rakstīt savu vārdu latviešu literatūrā. Mūsdienās viņu pazīstam kā dzejnieci, atdzejotāju Montu Kromu. 

Dod cilvēkiem daudz, lai prieks sirdī plīvo,

Lai plīvo.*

Dzejnieces dzīves un daiļrades ceļš ticis vērtēts un nu jau arī pārvērtēts. Agrā jaunībā kļuvusi pārliecināta komuniste, izgājusi kara ceļus padomju armijā, labu laiku dzejojusi socreālisma stilā, tad krasi mainījusi savu dzejas stilu. 

Pāri tiem šalcošais ozols stāv viens.

Viens pats.*

60. gadu sākumā, pēc literatūras studijām Maskavā, Monta Kroma kļūst par vienu no neparastākajām latviešu dzejniecēm, ar to izpelnoties ne mazumu kritikas, saņemot izsmieklu un pat parodijas.

Bet pāri pār viņiem tu pacelies viens,

Viens pats.*

1970. gadā iznāk Montas Kromas dzejoļu krājums "Lūpas. Tu. Lūpas. Es", kas tiek uzskatīts par viņas dzejas virsotni.

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš raksturojis: ”Man Monta Kroma nozīmē ļoti neparastu un spilgtu latviešu dzejnieci, kura 60. gados izlauzās no socreālisma dogmām, radot savu dzejas pasauli. Jo vairāk laika paiet, jo labāk redzams, cik ievērojami un no pārējās latviešu dzejas atšķirīgi ir Kromas labākie darbi.”

Lai tam noticētu vai noliegtu, lasiet un iepazīstiet:

JPB/Novadpētniecība/Novadnieku datubāze 

E-katalogs 

Rakstniecības un mākslas muzejs Latviešu urbānās dzejas karaliene 

LR 1 Kultūras rondo Monta Kroma: dzeja un refleksija 

Rozā koki. Saruna ar Montas Kromas monogrāfijas zinātniskajiem redaktoriem Jāni Ozoliņu, Kārli Vērdiņu un Arti Ostupu 

*Rindas no Montas Kromas (tolaik Apses) pirmā laikrakstā Jaunākās Ziņas, (16.01.1934) publicētā dzejoļa