“Prieks rokdarboties manī mīt jau no bērnības. Adīšanu apguvu gan skolā, gan no abām vecmāmiņām. Pēdējos gados daudz esmu apguvusi pašmācības ceļā, kā arī vienmēr vērtīgus padomus var gūt no citām "adatu māsām".

Par neatņemamu dzīves sastāvdaļu adīšanu kā vaļasprieku varu saukt jau aptuveni 10 gadus. Ne diena bez noadītas rindiņas! Savukārt, spēles un eksperimenti ar dabas krāsām aizsākās 2020. gada Lieldienās, kad bija žēl, tā vienkārši izliet sīpolu mizu un melleņu novārījumus pēc olu krāsošanas. Tā nu esmu aizspēlējusies krāsās un rakstos, atskārstot, ka mans izteiksmes veids ir dzijas valoda. Kad DZIJA DZEJO, es sevi izpaužu un piepildu.

 

Vecais labaIs izskan jaunās skaņās, kad vecmāmiņu un mazmeitas balsis satiekas valdzinu dzejā. Manas vecmāmiņas Olgas (ap 1980. gadiem) adītie dūraiņi pašai darinātājai sildījuši rokas ilgus gadus, gan ejot sabiedrībā, gan veicot mājas soli. Pēc aiziešanas viņsaulē (2017) cimdiņi atstāti manā, mazmeitas, uzraudzībā. Diez vai vecmāmiņai, kādreiz adot un valkājot šos cimdus, bijusi doma, ka šie dūraiņi uzziedēs ar jaunām dzeltenām actiņām, un kur nu vēl, ka viņas adījums kādreiz tiks gozēties mazmeitas darbu izstādē. Paldies abām manām vecmāmiņām - Olgai un Lijai - par pirmajiem soļiem adīšanā!”