Kad 1921. gadā Valdis Kalnroze, toreiz  Voldemārs Rozenbergs, ierodas uz dzīvi Jelgavā, viņš vēl nav mākslinieks, bet gan elektrotehniķis Jelgavas dzelzceļa pārvaldē. Jelgavā Kalnroze sāk darboties arī teātrī. Viņš pat tiek atzīts par veiksmīgu raksturlomu tēlotāju. Arī savā pamatdarba vietā Valdis Kalnroze dibina dramatisko kopu un pat režisē izrādes.

Neskatoties uz aizņemtību darbā un teātrī, viņš atrod vēl kādu neparastu nodarbi – pārzīmē žurnālu ilustrācijas vai dažkārt uzzīmē kādam stāstiņam ilustrāciju. 1925. gadā “Jaunākajās Ziņās” Kalnroze izlasa sludinājumu, ka gleznotājs Ansis Stunda sniedz privātstundas iesācējiem. Tā sākas V. Kalnrozes ceļš uz mākslinieka izglītību. Valdis Kalnroze iestājas Mākslas akadēmijā un kļūst par Vilhelma Purvīša dabasskatu glezniecības meistardarbnīcas audzēkni. Kādā studiju vasarā kopā ar studiju biedru uz motocikla dodas ceļojumā uz Beļģiju apskatīt beļģu meistaru darbus. Ceļojuma spilgtie iespaidi maina gleznotāja rokrakstu. Prese raksta, ka “pārveda balti pelēko toni, plato triepienu un atmosfairu līdz ar smagnējiem ēku un ūdeņu, lauku un figūru sižetiem.”

Valdis Kalnroze Jelgavā darbojas mākslinieku biedrībā “Zaļā Vārna”, arī tās valdē. Daudz glezno Jelgavu, piedalās biedrības izstādēs. Gūst atzinību izstādēs ārzemēs, pēc kurām seko cildinošas atsauksmes presē.

“Ar prieku jāatzīmē, ka latvju mākslinieku darbi izpelnījušies Igaunijā mākslas kompetentu cildinošas atsauksmes, pie kam laikraksti uzsver Kalnrozes darbu īpati svaigo pelēko kolorītu.” Zemgales Balss, Nr.282 (11.12.1936.)

Zemgales Balss, Nr.86 (19.04.1937.) pārpublicē prestižā Austrijas laikraksta "Neues Wiener Journal" apcerējumu “Lettland als Kunstland", kurā par Valdi Kalnrozi lasāms: “Liekas, ka viņš labāk par visiem saviem tautiešiem prot attēlot savas dzimtenes īpatnējo krēslainību. Viņš redz dabu monumentālu, bet tomēr mīkstu.”

30. gadu beigās Kalnroze dodas prom no Jelgavas, bet “Jelgavā paliek daudzi viņa gleznojumi. Pilsētas galvas kabinetā atrodas V. Kalnrozes glezna "Hercoga Jēkaba laukums Jelgavā", Lauksaimniecības kameras prezidija sēžu zālē — "Cukurfabrika". Lielākais skaits Kalnrozes gleznu atrodas privātīpašumā. Vairākas gleznas Kalnroze dāvinājis arī dzelzceļam — Jelgavas stacijas un 4. mašīnu iecirkņa telpu izdaiļošanai.” Zemgales Balss, Nr.215 (22.09.1938.)

Dziļāk par mākslinieka garo un pretrunīgo dzīvi un pelēki krāšņo mākslu lasiet un skatiet:

E–katalogā

V. Kalnrozes atmiņas “Es paciešu” periodika.lv