V. Vilerta dzīvesstāsts vēsta gan par skarbiem vēstures notikumiem, gan ilgstošiem un nozīmīgiem darba gadiem skolā. Četru mēnešu vecumā viņš uz mātes rokām lopu vagonos tiek aizvests uz Sibīriju. Bērnība paiet skarbā vidē stepju svelmē un ziemu saltumā. 1956. gadā Voldemārs atgriežas Latvijā, pievēršas izglītībai un strādā par skolotāju. Matemātika kļūst par viņa dzīves aicinājumu, bet skola - par vietu, kur uzkrājas pieredze, veidojas attiecības un nostiprinās skatījums uz dzīvi. Līdzās darbam atklājas arī personīgais stāsts: mīlestība, interese par garīgām vērtībām un iesaiste sabiedriskajā dzīvē. Šī grāmata piedāvā neparastu ieskatu cilvēka dzīvē dažādos laikos un apstākļos, no bērnības izsūtījumā līdz atbildīgam darbam skolā. Autors atklāj savu pieredzi, pārdomas un atmiņas par laikmeta nospiedumiem un skolotāja darba aicinājumu.