“Mūsu dvēseles, kas atrautas savai dzīvei, Aizpūstas prom kā pieneņu pūkas, Tās tālumā nokrīt - kā sēklas graudi Un dīgst; Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme, Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen!” - tāds varētu būt Raiņa poētiskais testaments latviešu tautai 21. gadsimtā. Testaments 21. gadsimtam, kurš tikai nesen sācies, pilns neskaidrības un neziņas, un kura dzestrajā rudens rītā es atveru logu un sēžu viens pats ar sevi savās četrās sienās. Un redzu, ka tur, ārā, vēl joprojām, silti un iedvesmojoši garodams, kūp plašs, nepārskatāms, vēl aizvien līdz galam neapjausts Ezers, vārdā Rainis.” Leons Briedis