Balstoties latviešu folkloras materiālā, grāmatā aprakstīts latviešiem līdz šim mazpazīstams raganu paveids – „nakts raganas” – dēmoniskas, cilvēkiem bīstamas pārdabiskas būtnes, kas radniecīgas tā saucamajām „nelaimīgajām dvēselēm”. „Viduslaiku dēmonoloģijas pētnieks Džefrijs Bērtons Rasels savulaik rakstīja: „Cenšoties neredzēt cilvēcisko ļaunumu, mēs esam pieradinājuši raganas un padarījuši tās komiskas, uzsēdinot uz slotas un uzvelkot tām smailu cepuri. Tā mēs viegli izravējam raganas no savām bailēm un iegalvojam saviem bērniem – un arī paši sev –, ka tādu raganu vispār nav. Bet viņas ir. Vai vismaz reiz bija”. Vēl ilgi pirms uzsēdināšanas uz slotas latvieši bijās no cita veida raganām. Tumšās naktīs bālā mēness gaismā dīķmalās un nomaļos purvos tās velēja savus zīda audeklus, mēģinot attīrīties no dzīves laikā uzkrātā grēku smaguma. Ieklausieties – viņas joprojām tur ir. Vai vismaz reiz bija," grāmatā raksta Sandis Laime.