Tik maza kuģa apkalpe veido atsevišķu mikropasauli, un te nekas nevar palikt neievērots, ne noskaņojuma, ne jūtu izmaiņas. Un tas ir dabīgi. Dienu no dienas dzīvot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ir liela māksla, nevis pēc dažiem mēnešiem sākt nīst vienam otru. Noslēgtā dzelzs telpa ap tevi rada krāsns šaurības sajūtu, citu reizi liekot staigāt kajītē no viena stūra uz otru, kā būrī ieslodzītam dzīvniekam. Vai tas nav milzu pretnostatījums - no vienas puses dziļjūra ar savu neaptveramo plašumu un lielo darbības laukumu, no otras puses, tevi visapkārt ieskauj dzelzs sienas, nedaudz tālāk par metru ir tavi kolēģi, kuru sabiedrību nekādā veidā, pat piespiedu kārtā nevari izvēlēties. It kā no vienas puses visi ceļi būtu vaļā atvērti, no otras puses esi ierobežots, tevi nomācoši nospiež dzelzs kārba, kurā esi mēnešiem ilgi ieslēgts kopā ar likteņa biedriem, un no jūras ūdens jūs šķir tikai pārdesmit milimetri aprūsējoša tērauda.