Zem soļiem kraukšķ izskaloto mazo gliemežvāciņu klājiens. Tajā darbojas vārnas, ar juveliera rūpību verot vaļā sīkās čaulas. Gudrie putni uzmet man vērīgu skatienu, bet pat nepaceļas spārnos, tikai gāzelīgā gaitā paiet sāņus. Sak, jūras krasts ir garš, bet svarīgi ir atnākt pirmajam. Ej nu noskaidro, kurš te reiz ieradās pirmais, nodomāju, cilvēks vai putns. Eju uz to tālo meža joslu, kas gar slaidi izliekto krasta līniju šķiet, iestiepjas jūrā, jo nesen dzirdēju, ka tur mežmalā pamesta zvejniekciema tuvumā esot sena kapsēta, kur pēc kuģošanas pa visiem pasaules okeāniem atpūšas latviešu vecie jūras vilki.