Novadnieku datubāze - Jelgavas Pilsētas bibliotēka

Novadpētniecība

Novadpētniecības darbs bibliotēkā ir lokālas teritorijas materiālu, galvenokārt publikāciju, apzināšana, sistematizācija, glabāšana, pieejamības nodrošināšana un popularizēšana.

Jēkabs Ketlers (arī hercogs Jēkabs, Herzog von Kurland und Semigallia)

Dzimšanas datums: 28.10.1610
Dzimšanas vieta: Kuldīgas pils
Nozare: Cits
Nodarbošanās: Kurzemes un Zemgales hercogs (no 1642 – 1682)
Saistība ar Jelgavas apkārtni: Kurzemes un Zemgales hercogs (no 1642 – 1682).
Radinieki: 1645 laulībās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595 - 1640) meitu princesi Luīzi Šarloti (Luise Charlotte von Brandenburg, 1617 – 1676) piedzima deviņi bērni – četras meitas un pieci dēli, arī nākamais Kurzemes hercogs Frīdrihs II Kazimirs Ketlers un pēdējais Ketleru dinastijas hercogs Ferdinands.
Miršanas datums: 01.01.1682
Miršanas vieta: Jelgavas pils
Apbedījuma vieta: Hercogu kapenes Jelgavā
Cita informācija: Kopš 1612 Jēkabs dzīvoja Kēnigsbergā un Berlīnē, auga kopā ar Brandenburgas kūrfirsta bērniem. 1610 Anglijas karalis Džeimss I kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. 12 gadu vecumā uzsāka mācības Rostokas universitātē, bet pēc gada - Leipcigas universitātē, Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1623 hercogs Frīdrihs atsauca Jēkabu uz Kurzemi, 1624 maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633 Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku. 1638 kļuva par pavaldoni, 16.02.1639. Viļņā Jēkabs saņēma no Žečpospoļitas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu, bet par vienpersonisku valdnieku kļuva pēc Frīdriha Kettlera nāves 1642. Stājoties amatā, viņam 29.11.1642. nācās noslēgt ar muižniecību izlīgumu jeb t. s. kompozīcijas aktu (Compositionsakte). Šī vienošanās saturēja arī daudzus noteikumus, kas attiecās uz pārvaldes lietām, piemēram, Kuldīga zaudēja savu galvaspilsētas statusu, bet par vienīgo hercoga rezidenci tika atzīta Jelgava. Savā valdīšanas laikā Jēkabs cerēja nostiprināt hercoga varu, izmantojot ekonomiskos līdzekļus, pirmām kārtām attīstīja tirdzniecību, izveidoja savu tirdzniecības floti (laika gaitā uzbūvēja vairāk nekā 100 kuģu), dibināja dažādu nozaru manufaktūras un iesaistījās pasaules kolonizācijas procesā, iegūstot vairākus atbalsta punktus Gambijas upes grīvā Āfrikā (1651) un Tobago salu Vestindijā (1654). Hercogistes attīstību 17. gs. 50. gadu vidū pārtrauca kārtējais karš starp Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju (1654 – 1667). Pirms tam gan hercogs Jēkabs bija noorganizējis Polijas un Zviedrijas miera sarunas, taču izlīgums nesekoja. Kara pirmajā posmā, kamēr netika izjaukts lielvalstu savstarpējais spēku līdzsvars, Jēkabam izdevās saglabāt hercogistes neitralitāti. Taču 10.10.1658. zviedri ieņēma Jelgavu, hercogu ar ģimeni saņēma gūstā. Hercogistes teritorija līdz pat 1660 sākumam kļuva par kara lauku, kurā kurzemnieki, brandenburgieši un lietuvieši cīnījās pret zviedriem. Tikai 07.1660. Jēkabs varēja atgriezties Kurzemē. Uzreiz pēc atgriešanās no gūsta hercogs ķērās pie sagrautās saimniecības atjaunošanas. 1664 Jēkabs saņēma no Anglijas karaļa formālu apstiprinājumu savām tiesībām uz Tobago, atdodot par to angļiem savas Gambijas kolonijas. Taču realitātē Tobago atradās holandiešu rokās, bet kurzemniekiem izdevās atjaunot savu koloniju salā tikai ap 1679 un arī tā pastāvēja vien 10–15 gadus. 1678/1679 ziemā Jēkabs saslima, ārsti noteica visdažādākās diagnozes. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienām bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Hercoga stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Aizdomās par viņa noburšanu arestēja, pratināja un Bauskā uz sārta sadedzināja hercoga muižas pārvaldnieku Magnusu Luftu (Luhtu). Tikai 1681 rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682 Jaungada naktī hercogs nomira.